Bestselleru rakstnieces aizraujošais piedzīvojumu romāns vēsta par noslēpumaino Ēģipti, kur saplūst kopā pagātne un tagadne. Pēc šķiršanās Anna Foksa nolemj izklaidēties, dodoties pa savas vecvecmāmiņas Lūizas ceļojuma pēdām. Tā bijusi slavena māksliniece, kas dzīvojusi deviņpadsmitā gadsimta vidū un toreiz braukusi pa Nīlu no Luksoras uz Asuānu. Annai līdzi ir divas Lūizai piederējušas lietas – senēģiptiešu smaržu pudelīte un ilustrēta dienasgrāmata, kurā attēlotas pirms simt gadiem pieredzētās dēkas. Sekojot Lūizas gaitām, Anna atklāj brīnišķu karalienes Viktorijas laikmeta mīlasstāstu un biedējošu mazā priekšmeta noslēpumu, turklāt divi vīrieši no šīs tūristu grupas izrāda pārliecīgu interesi par šīm piemiņlietām, greizsirdīgi sacenzdamies par Annas uzmanību. Un, kas ir vēl baisāk, – parādās spoks, kura klātbūtne kļūst aizvien taustāmāka un draudīgāka, savijoties kopā dramatiskiem dažādu laiku notikumiem.
Izlasot grāmatas anotāciju, ar sajūsmu nodomāju, ka brīnišķīgā kārtā šī grāmata apvieno vismaz trīs man tuvas tēmas, par ko man ļoti patīk lasīt – 1) ceļojumi, 2) Ēģiptes apraksti un 3)ieskats 19.gadsimta angļu sabiedrības dzīvē. Izklausās daudzsološi, taču jāsaka, ka vienīgais, ko autore tiešām daudz maz interesanti un jēgpilni apraksta, ir Ēģiptes dabas ainavas un kultūras pieminekļi, to apraksts bija pietiekami dziļš un radīja acu priekšā attiecīgo ainavu un sajūtas.
Tā kā man patīk lasīt grāmatas siltos pavasara un vasaras vakaros, kad dabā valda mierpilns, tveicīgs klusums un it īpaši var izjust romānus un stāstus, kur tiek aprakstītas brīnišķīgas ainavas un harmoniska, noslēpumaina atmosfēra, tad vismaz daļu no šīs grāmatas es ar prieku lasīju vakarā sēžot laukā. Tomēr tikai tik ilgi, kamēr sākās varoņu attiecību un darbības atainojumi. Visa mistisko priesteru parādīšanās un buršanās apraksti šķita daudz par vienkāršu uzrakstīti, samāksloti un reizēm pat muļķīgi, gluži tas pats bija ar varoņu dialogiem un rīcību, kurai bieži trūka jēdzīga pamatojuma. Tikusi apmēram līdz pusei, vairs nevarēju sagaidīt grāmatas beigas un jāsaka, ka beigas arī likās aprautas un neizteiksmīgas. Vienīgais, ko šī grāmata sniedza, drīzāk var teikt, pastiprināja, bija manas alkas pašai skatīt Ēģipti savām acīm, pašai izjust tuksneša vēja čukstus, niedru šalkoņu Nīlas krastā, laivinieku airu šļakstus rāmā vakarā un tempļu diženās kolonnas un pīlārus.
Kopumā jāsaka – neinteresants, vāji uzrakstīts darbs.