Varbūt dažam labam lasītājam, līdzīgi kā man, pēc neskaitāmiem izlasītiem daiļliteratūras kalniem, rodas vēlme pašķirstīt cita satura grāmatas – tādas, kas sniedz praktiskas un vērā ņemamas zināšanas par daudzveidīgām tēmām, piemēram, par mūsu pasauli. To, cik apbrīnojamā pasaulē mēs dzīvojam, ar humoru un aizrautību pavēstīs aizraujošās grāmatas “Īsi stāsti gandrīz par visu” autors Bils Braisons.
Apmēram 400 lappusēs psiholoģiski īsos, atjautīgi un lasītāju nenogurdinoši pasniegtos stāstos autors ir sakoncentrējis būtiskākos cilvēces atklājumus un jautājumus tādās zinātnes nozarēs kā fizika, ķīmija, ģeogrāfija, bioloģija, arheoloģija, anatomija, astronomija u.c. Lai jūs nebaida šo zinātņu šķietamā nopietnība un sarežģītība. Šajā grāmatā zinātne vairs nešķiet sausu faktu apkopojums, tā ir dzīva un dinamiska, pilna ar satraucošiem notikumiem, gadu desmitiem ilgiem pētījumiem, karstiem zinātnieku ķīviņiem un diskusijām, biežāk kļūdainiem, reizēm pārsteidzoši izdarītiem secinājumiem, bīstamiem zinātnieku eksperimentiem ar sevi un pat saviem ģimenes locekļiem un pāri visam – autora atgādinātā apjausma, ka pasaule ir īsts brīnums.
Grāmatā pavīd arī pa kādam mācību stundās dzirdētam zinātnieka vārdam, taču Braisons ir uzracis tādus faktus, par kuriem mācību grāmatās tiek pieklājīgi noklusēts. Vai ir dzirdēts, ka slavenais gravitācijas atklājējs Īzaks Ņūtons bijis tik izklaidīgs,ka reizēm no rītiem izcēlis kājas no gultas un tā arī palicis sēžam vairākas stundas, iegrimis savās domās? Pazīstamais dabaspētnieks, sugu evolūcijas teorijas radītājs Čārlzs Darvins lielu daļu mūža veltījis pētīdams… sliekas, savukārt Einšteina pirmais zinātniskais raksts bija par šķidrumu fiziskajām īpašībām kokteiļu salmiņos.
Daži no grāmatā minētajiem faktiem, par kuriem man personīgi iepriekš nebija ne jausmas, bet kurus bija patīkami uzzināt:
Atoma kodols ir ļoti mazs – tikai viena miljarda miljonā daļa no visa atoma tilpuma – bet tas ir neiedomājami blīvs, jo būtībā ietver visu atoma masu. Ja atoms būtu tik liels kā katedrāle, tad tā kodols būtu tikai mušas lielumā, bet šī muša būtu tūkstošiem reižu smagāka par pašu katedrāli.
Kad reālajā pasaulē divi objekti saskaras – visbiežāk kā piemēru min biljarda bumbas – tie faktiski neatsitas viens pret otru. Īstenībā viens no otra atgrūžas abu bumbu negatīvi lādētie lauki… Ja tiem nebūtu elektriskā lādiņa, tad bumbas gluži kā galaktikas pilnīgi neskartas izietu viena otrai cauri. Sēžot uz krēsla, jūs faktiski uz tā nemaz nesēžat, bet šūpojaties virs sēdekļa aptuveni viena angstrēma (centimetra simt miljonās daļas) augstumā – jūsu elektroni un krēsla elektroni nepielūdzami pretojas ciešākai tuvībai.
Ir izteikta doma, ka mūsu ķermenī nav nevienas daļiņas – pat ne kādas nomaldījušās molekulas -, kas mūsos būtu eksistējusi pirms deviņiem gadiem. Varbūt mēs to neizjūtam, taču šūnu līmenī visi esam vēl tīrie bērni.
Ikviena šūna dabā ir īsts brīnums. Pat visvienkāršākās šūnas tālu pārsniedz cilvēka spēju robežas. piemēram, lai konstruētu elementāru rauga šūnu, jums vajadzētu miniatūrā veidā izgatavot aptuveni tikpat lielu skaitu detaļu, cik reaktīvajā lidmašīnā Boeing 777, un iekļaut tās lodveida ķermenī, kura diametrs ir 5 mikroni, un pēc tam jums kaut kā vajadzētu panākt, lai šī lode vairojas.
Protons ir atoma bezgalīgi maza daļiņa, un atoms, protams, pats par sevi ir šķietami iluzors. Protoni ir tik mazi, ka sīks krāsas plankumiņš, piemēram, punkts uz “i”, var ietvert aptuveni 500 000 000 000 (pieci simti miljardu) protonu, kas ir vairāk kā sekundes pusmiljonā gadu.
1 Comment