Šis ir stāsts par azarta pārņemtu spēlmani vārdā Jozefs Rubašovs un šajā 1899. gada naktī, Sanktpēterburgā, kad drīz sāksies jauns gadsimts, viņu gaida dižākā spēle mūžā – spēle, kuras likme ir dvēsele, spēle ar pašu nelabo. Tomēr notiek tā, ka Rubašovs patur savu dvēseli, tikai nelabais viņam piešķir citu soda veidu – nemirstību. Mēs varētu domāt, ka īstenībā Rubašovs ir saņēmis neizsakāmi vērtīgu dāvanu, jo cilvēki pēc nemirstības tiekušies gadsimtiem, gadu tūkstošiem ilgi, izmantojot alķīmiju, maģiju, zinātni un visus citus iespējamos veidus. Bet šis stāsts par Rubašova gaitām Eiropā visa 20.gadsimta garumā mums parāda, cik ļoti cilvēkiem būtu jāsargājas iegūt nemirstību, jo cilvēce ir ļaunuma pilna, un lielākoties šo ļaunumu izbeidz un ierobežo tikai nāve.
Grāmatu lasot, pārņem sirreāla sajūta, ka nemirstība ir lāsts, par kuru skaudrāku grūti iedomāties. Tu esi divu atšķirīgu pasauļu sadures punktā. Viena pasaule ir tā, kas ir tev apkārt un kas visa tava bezgala garā mūža gaitā lēnām slīd garām, tu šo pasauli vēro, bet netiec tās iekšpusē, paliec ārpus tās. Otra pasaule ir tevī pašā, visas domas, jūtas, šaubas, bailes, naids, riebums un šaušalīgums par savu nemirstības lāstu, bet diemžēl šajā pasaulē tev lemts būt vienam, neviens nekad nevarēs būt kopā ar tevi, jo visi tev dārgie cilvēki agri vai vēlu nomirs, tev nebūs ģimenes, tavi radinieki aizies mūžībā, tu ilgosies pēc nāves, kas izbeigtu mocības, bet tu nespēsi nomirt. Tu redzēsi maināmies gadsimtus, karaļu dinastijas, politiskos režīmus, sabiedrības normas, bet tas tev neko nenozīmēs, jo tu sapratīsi pasaules niecību un to, ka cilvēki ir savu ambīciju un savu ļaunumu nesošo vēlmju upuri.
Es priecājos, ka esmu izlasījusi šo grāmatu, jo tā man atgādināja iemeslus, kādēļ cilvēki nedrīkstētu būt nemirstīgi.