Izdevniecības “BaibaBooks” jaunāko izdoto grāmatu klāstā ir arī Bukera balvai (Man Booker Prize for Fiction 2016) nominētais Elizabetes Strautas darbs “Mani sauc Lūsija Bārtone” par mātes un meitas trauslo un vienlaikus sarežģīto attiecību pasauli.
Atveseļojoties slimnīcā pēc operācijas, jaunai sievietei Lūsijai ir laiks pārdomāt savu līdzšinējo dzīves ceļu un attiecības ar tuvākajiem – vīru, bērniem, vecākiem un brāli. Pirms vairākiem gadiem Lūsija ir apprecējusies par spīti tēva gribai un pamazām atšvešinājusies no ģimenes, kas tā arī Lūsijai nav piedevusi viņas pārcelšanos uz dzīvi citā pasaulē un izraušanos no vienkāršās lauku vides, kur Lūsija ir uzaugusi. Viņas vīrs palūdz pie Lūsijas atbraukt viņas mātei. Un māte atbrauc un piecas dienas un naktis pavada pie Lūsijas gultas, ar to vien pārsteigdama meitu. Viņas gremdējas viena otras tuvumā, šķetina atmiņu megzlus, atceras kopīgus paziņas, caur klusēšanu, pārdomām un nepateikto Lūsija un viņas māte pamazām uztausta to slēpto piedošanas un sapratnes pavedienu, kas vēl saglabājies, tiesa, gandrīz nemanāms. Lūsija visu mūžu ir ilgojusies pēc mātes tuvuma un mīlestības, cietusi no vecāku jūtu neizrādīšanas un jutusies neiederīga starp vienaudžiem. Un tāpēc viņām abām jānoiet šis savstarpējās sapratnes un piedošanas ceļš, lai kaut uz mirkli sajustu mātes un meitas attiecību dziļumu un unikalitāti.
Lūsijas pašas attiecības ar meitām rosina domāt, kā gan mēs varam iemācīties dot citiem mīlestību, ja paši to bērnībā neesam saņēmuši tā, kā tam būtu jānotiek – caur glāstiem, sapratni un smiekliem. Jāsaka, ka es acīmredzot neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, jo nevaru pievienoties citur lasītājām jūsmīgajām atsauksmēm (piemēram, Kurpjukastes blogā). Nav tā, ka man šī grāmata būtu sagādājusi dziļu pēcgaršu un padziļinātu pārdomu un līdzijušanas sajūtu, un stāsts ievilktu sevī tā, ka grūti grāmatu nolikt malā. Varbūt līdzīgas pieredzes trūkuma vai biezās ādas dēļ mani visai maz aizkustināja Lūsijas bērnības ainas un mātes vienaldzība pret meitas dzīvi, jūtu pasauli un rakstnieces karjeru. Grāmata ir plāna, izlasāma raiti, ja vien ir interese par stāstā risināto tēmu. Dažas atziņas ir piefiksēšanas vērtas, man patika Lūsijas īsā kontaktēšanas ar pazīstamo rakstnieci Sāru Peinu, kura mēģināja Lūsijai dot dažus padomus rakstniecībā. Tā šķita nozīmīga epizode, vieta, kur Lūsijai ir dota iespēja saprast, ka rakstīšanas spēja varbūt ir neparasts (vai tomēr pašsaprotams) veids, kā tikt galā ar pagātnes dēmoniem un izlikt to, kas dziļi sirdī saglabājies kā grūti dzīstoša brūce, šajā gadījumā, nepiepildītas attiecības ar māti un dažas bērnības traumas.
Kopumā es nesaku, ka grāmata ir nebaudāma, vienkārši es tajā risinātajam stāstam pārslīdēju pāri ļoti viegli un nepieķeroties gandrīz nekam. Katram lasītājam pašam ir iespēja izlasīt un izlemt, cik lielu ietekmi šis darbs atstās uz domu pasauli un emocijām.
Grāmata saņemta no izdevniecības “BaibaBooks”, no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.