“Fondu” biju lasījusi jau senāk, taču nesen iznākušā seriāla “Foundation” iespaidā paņēmu izlasīt vēlreiz, jo daudz kas jau bija piemirsies.
Autora stils ir lakonisks, konkrēts, netiek šķiests teksts varoņu vai vides detalizētiem aprakstiem. Darbības mērogs – Visums. Galaktikas Impērijai draud bojāeja un 30 000 gadus ilgs tumšs, barbarisks laikmets.
Risinājums ir psihovēsturnieka Hari Seldona iecere – izveidot Fondu, kas samazinātu barbarisko laikmetu līdz 1000 gadiem un saglabātu cilvēces gudrības vienuviet ar mērķi atjaunot Impēriju pēc tās sagrāves. Tomēr cilvēka daba ir cilvēka daba un Fondam nākam cīnīties par savu pastāvēšanu gan ar Impēriju, gan Visuma mazo valstiņu barbariskajiem valdniekiem.
Šis ierindojas pie fantāzijas meistardarbiem, no kura iedvesmu smēlušies citi slaveni fantāzijas autori. Ļoti ātri izlasīju un ar lielu prieku turpināšu otro daļu “Fonds un impērija”. Šķiet, ka šis romāns apstiprina leģendāro frāzi, ka viss ģeniālais ir vienkāršs.
“Hardins izklaidīgi prātoja, kāpēc eksaktie dabaszinātnieki ir tik neprasmīgi administratori. Varbūt iemesls bija vienkārši tas, ka viņi ir pārlieku pieraduši pie nemainīgiem faktiem gluži nepieraduši pie mainīgiem cilvēkiem.”
Izdevējs “Apgāds Zvaigzne ABC”