“Protams, var dzīvot neinteresējoties par bezgalīgo Visumu un zvaigznēm, kas naktīs noslēpumaini mirdz augstu virs galvas. Tāpat var dzīvot, neinteresējoties par savu bezgalīgo iekšējo telpu un neparastiem, zibšņiem līdzīgiem virsotņu pieredzes mirkļiem, kas šad un tad no tās negaidīti uzmirdz. Bet varbūt ir vērts vismaz reizi apstāties, sajust sevi balansējam uz šīs smalkās abu bezgalību robežas un uzdrīkstēties ar tām satikties. “
Ir grāmatas, kas atnāk īstajā dzīves brīdī. Kad paņēmu rokās šo, mani pārņēma tāda apbrīnojami laba, silta, mierpilna sajūta. Kaut kā tā ir sanācis, ka līdz šim nevienu Jura Rubeņa grāmatu nebiju izlasījusi pilnībā (iesāku “Viņš un Viņa”, bet nepabeidzu). Taču ar interesi esmu klausījusies viņa sarunu ar Horenu (kā moderni teiktu – podkāstā!), tāpat arī esmu dzirdējusi Jura Rubeņa uzrunas pasākumos un jau tad sapratu, ka man viņa domu gājiens un pārliecības ir ļoti tuvas.
Un tā vienu dienu klīstot pa grāmatnīcu un ieraugot ”Starp divām bezgalībām”, mani pārņēma cieša pārliecība, ka tieši tagad, tieši šeit tā ir atnākusi pie manis īstajā laikā. Es dziļi cienu Juri Rubeni par viņa kluso mieru, par viņa spēju vēstīt argumentētas pārliecības, kas daudzviet saskan ar manējām. Ir jābūt drosmei iet savu ceļu. Jo tikai patiesais ceļš ielies sirdī ilgi meklēto mieru. Tas, protams, nenozīmē, ka ceļš ir tikai viens vienīgs. To ir ļoti daudz, un atrast starp visiem savu ir īsts izaicinājums.
“Mēs esam līdzšinējo ieradumu izveidotas matricas – gan fizioloģiski, gan psiholoģiski. Mēs esam dzīves un to radīto pārliecību veidojums.”
Pirmajā grāmatas trešdaļā iezīmēto citātu skaits itin drīz pārsniedza 20. Vispirms mani ārkārtīgi nofascinēja autora sava aprakstītā sajūta, kad vienā dzīves posmā savas veiksmīgās karjeras virsotnē (arīdzan profesionālās izdegšanas virsotnē), viņš, spēji dzīves apstādināts, ieklausījās sevī un saprata, ka kaut kas dziļi pietrūkst, taču, kas īsti, nav bijis tik viegli saprast. Un es zinu šo sajūtu un noteikti arī Tu to zini. Un kad atnāk šī sajūta, ir divas iespējas – nedarīt neko un cerēt, ka tas pāries (bet tā noteikti nav opcija) vai arī, velkot alegorijas ar rakstniecībā zināmu jēdzienu – varoņa ceļu, līdzīgi kā pasaku varonim ir jādodas savā garīgās izaugsmes piedzīvojumā ar uzstādījumu – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Sākumā nekas nav skaidrs, bet veicot dažādus uzdevumus, šajā gadījumā prakses, pie skaidrības sevī var nonākt.
“Visu mūsu dzīvi, vērtības, uzvedību, mērķus, dzīves filozofiju nosaka veids, kā uztveram jeb apzināmies realitāti. Un, tā kā mēs reti apšaubām savu uztveri (ir vajadzīgs laiks, lai izaugtu līdz jautājumam, “kāpēc es redzu tieši tā, kā redzu”) , paliekam iestrēguši neapmierinošos dzīves modeļos.”
Ja šo grāmatu lasa kārtīgi, izpildot vingrinājumus, tad tā palīdzēs sakārtot iekšējo pasauli un veikt dvēseles revīziju – ir jāizvelk no sevis laukā paša radītie dēmoni un prāta konstrukcijas, kuras kaut kādā savā veidā bremzē attīstības procesu un apziņas paplašināšanos. Un tas nav viegli, nav viegli skatīt to, ko prāts ir iesējis kā pārliecību. Bet es zinu, ka esmu ceļā uz mieru sevī un turpmākais ir atkarīgs no izlēmīgas rīcības un regulāras prakses daudzu mēnešu garumā.
Iesaku šo grāmatu, bet tikai tad, ja patiešām gribas pārmaiņas uz labu. Līdz šai grāmatai, kā jebkurai citai, ir jāizaug un jāizsāp. Taču sasniegt savas virsotnes ir tik skaisti! Man vēl viss priekšā, taču zinu, ka šī grāmata spēs dot lielu atspēriena punktu (jau ir devusi īstenībā). Šī klusā saruna ar autoru, šīs zināšanas par apziņas paplašināšanu ir visnotaļ vērtīga lieta, kas palīdz trenēt to, ko mēs parasti neesam mācījušies darīt – sakārtot savas attiecības ar pagātni, izbaudīt un iemācīties novērtēt tagadni un spēt veikt konstruktīvus soļus, lai veidotu labāku nākotni. Nav jābaidās no grūti saprotamiem terminiem. Sarežģītas lietas Juris Rubenis cenšas izskaidrot maksimāli vienkārši. Un ļoti liels pluss grāmatai ir autora personīgie stāsti un paša ceļš uz mieru sevī. Es īstenībā jau paskrēju uz priekšu, izlasot vispirms visas nodaļas par personīgo autora pieredzi un tad izlasot pārējās. Blēde, zinu! 🙂
Gribu uzsvērt, ka šeit katrs var atrast kaut ko savu, ja ir pacietība un vēlme sākt mainīt savu līdzšinējo dzīvi un ieradumus, lai sadzirdētu savas dvēseles balsi.
Iespējams, jūs jau esat pazīstami ar dažām praksēm apziņas paplašināšanai. Uzskaitot to, ko es pati esmu darījusi līdz šim, tad sanāk diezgan labs saraksts. Minēšu dažas, ko es daru un ko Rubenis savā grāmatā piemin pie kādas no prakšu kategorijas:
- dienasgrāmatas rakstīšana
- ceļošana un pārgājieni vienatnē
- pirtī iešana
- tradicionālie latviešu gadskārtu svinību rituāli
- dievkalpojumu apmeklēšana
- meditācija, protams,
- klusuma prakses, atrašanās klusumā,
- fiziskās aktivitātes – stiepšanās, joga, vingrošana;
- dažādu sarakstu veidošana (lietas, kas sagādā prieku, savas stiprās puses, vājās puses, lielākās bailes, īpašības no kurām ir vēlme atbrīvoties utml.)
Protams, lai prakse būtu lietderīga, to veicot, ir jāatbrīvo prāts, jāatslābinās, jānomierinās un jāizdomā, ko ir vēlme mainīt vai kādu rezultātu iegūt. Par ceļojumiem un apziņas pārveidi tajos es varētu sarakstīt veselu rakstu, jo lieliski zinu, cik transformējoša pieredze tā ir, lieliski sasaucoties ar Jura Rubeņa teikto grāmatā:
“Uzdrīkstēšanās doties nezināmajā ir bijusi galvenā garīguma pazīme, jau sākot ar senajiem šamaņiem un viņu dvēseles ceļojumiem; tā ir visu reliģiju sākums. Ticēt nozīmē spert soli tajā, ko nezinām, nesaprotam. “
Šī grāmata ir pamatīgs ceļvedis dižajā prakšu un apziņas paplašināšanas pasaulē, ar lielu bibliogrāfijas sarakstu beigās un plašu ieteikumu klāstu. Vienlaikus tā ir arī Jura Rubeņa daudzu gadu darba un atziņu rezultāts un kā tāds šis plašais apkopojums ir vēl jo vērtīgāks. Iesaku izlasīt, domāju, ka nenožēlosiet, manā gadījumā šī ir no tām grāmatām, ko atstāšu plauktā uz palikšanu.
Nobeigumā vēl iesaku izlasīt blogera Didža atsauksmi par šo grāmatu.
“Raugoties no zemākas kārtības perspektīvas, augstāka kārtība parasti izskatās apdraudoša.”
Izdevniecība “Zvaigzne ABC”