Vai fantāzijas grāmatu lasīšana ir eskeipisms? Vai es bēgu no realitātes vai arī īstenībā mana ikdiena ir tā, kas aizbēgusi prom no dziļām, tīrām sajūtām, no eiforijas, no vērtībām, kuras man gribētos uzskatīt par savām, bet kāda triviāla iemesla dēļ (steiga, darbi, stress, nogurums, apātija vai pārāk liela paškritika) es šo vērtību radītās izjūtas esmu pazaudējusi. Un tad nāk talkā grāmatas, kas kaut ko no pazaudētā atjauno. Jo neba mēs lasām tikai izklaidei. Reizēm es gribu, lai mani sapurina. Grāmatas, tāpat kā dzīve, sāpina, raudina, satriec, priecē, smīdina, dara laimīgu, nelaimīgu, nostaļģisku, skumju, vienaldzīgu vai aizkaitinātu. Mēs gūstam savdabīgu enerģiju, attīrošu efektu, dziļu pēcgaršu no tā, ko dēvējam par labu literatūru. Par SAVU literatūru. Man tāda sapurināšanas deva ir godalgotā poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska grāmatas par ragani Rīvijas Geraltu.
Pirmais darbs ir “Pēdējā vēlēšanās”, kas ieved skaistajā, episkajā stāstu ciklā, un otrais – “Likteņa zobens”, kura stāstus pārlasīju vairākas reizes, lai atkal un atkal piedzīvotu satricinošo efektu un pakrūti svilinošo sajūtu, ko tie radīja (it sevišķi stāsts “Kas vairāk”, tas norāva jumtu man un tik bieži tā negadās, ticiet man!). Tāda pēcgarša, tāds satraukums!
Klāt cikla trešā grāmata “Elfu asinis”. Lai gan teikts, ka šajā daļā varoņi un pasaule beidzot ieguvuši īsti episku vērienu, mans favorīts tomēr ir un paliek “Likteņa zobens”. Trešajā grāmatā ir mazāk aktīvas darbības, vairāk sarunu un dialogu, vairāk plānošanas, neredzamu vienošanos, Cirillas apmācību process un Geralta izvēles līkloči – palikt malā vai iesaistīties karā pret Nilfgārdas impēriju un tumšo, neizprotamo valdnieku Emhiru var Emreisu. Tā ir fascinējoša un episka meistarība, ar kādu autors bez liekvārdības parāda esamības trauslumu, varoņu izdarīto izvēļu smagumu, pasaules neredzamās aukliņas, ko rausta bagātie un varenie, likteņus, ko saista kaut kas vārdos nepateikts, mīlestība, bailes, drosme un draudzība, kas caurvij ikvienu nodaļu. Un humors.. gaumīgs, nudien, piemēram, 5.nodaļā Geralta sarakste ar burvi Jeneferu – pārlasīju kādas 4 reizes pēc kārtas, lai katru reizi pasmaidītu.
Andžejs Sapkovskis savos darbos par Rīvijas Geraltu piedāvā lasītājam izvēli – vai tu dosies dziļāk stāsta biezoknī vai pārslīdēsi pāri, neņemoties prātot par pārpasaulīgiem jautājumiem. Rīvijas Geralts ir cīnītājs, speciāli radīts briesmoņu nonāvēšanai. Taču briesmoņi jau sen vairs nav tikai purvos mītošas strigas, jūras nezvēri, nolādēti miroņi un citi nešķīsteņi. Nilfgārdas impērija plāno pārējo zemju pakļaušanu un tiek plānotas shēmas, slēgtas slepenas vienošanās, īstenoti slaktiņi un sacelšanās, veidotas politiskās spēlītes. Un tam pa vidu ir Geralts, tikko pieņēmis aizbildniecībā iznīcinātās Cintras karalistes vienīgo dzīvi palikušo mantinieci Cirillu, kuru viņam ir sūtījis Liktenis. Vai kas vairāk. Un tomēr Cirilla nav tikai jauna meitene, kura jau iepazinusi nežēlīgā kara šaušalas un cīņu par savu dzīvību. Viņa ir atslēga uz mieru vai haosu šajā tumšajā, viduslaicīgi brutālajā, maģijas piesātinātajā pasaulē, kur karalistes tiks iemītas asiņainos dubļos, kur katrs no vadošajiem spēkiem plāno savas intereses un tikai no sadarbības starp seniem un jauniem ienaidniekiem būs atkarīgs elfu, rūķu, burvju un cilvēku liktenis.
Tas viss tev sāks kaut ko nozīmēt, un tas būs agrāk, nekā tu vari iedomāties. Tu stāvi izvēles priekšā. Tu jau esi iepīts liktenī, mans dārgais, daudz vairāk, nekā tu domāji. Tu domāji, ka ņemsi aizgādībā bērnu, mazu meiteni. Tu kļūdījies. Tu esi pieņēmis liesmu, no kuras kuru katru mirkli var aizdegties pasaule. Mūsu pasaule. Tava, mana, citu.
Ja esat pamēģinājuši fantāzijas žanru un jums neiet pie dūšas, nekas. Taču, ja kāda pieņēmuma dēļ šķiet, ka lielākā daļa fantāzijas romānu ir traļivaļi stāstiņi par labā varoņa uzvaru pār ļaunajiem, pa ceļam nobeidzot dažus briesmoņus, beigās apprecot princesi vai kādu pelnrušķīti un svinot skaistu uzvaru pār tumsas spēkiem, tad iesaku palutināt sevi ar šo vai kādu citu mūsdienu vai cita laika fantāzijas žanra šedevru. Dzīvē viss nav tikai melns un balts un arī te, impēriju, valdnieku un vienkāršu ļaužu sadursmes krustpunktā, spilgti izgaismojas vienkārša patiesība – ļaunais un labais vienmēr ir blakus, kopā, jautājums tikai, kā tos atšķirt, lai izdarītu izvēli.
Tev jāzina, mīļā Ciri, – bilda Jarpens, – ka mana vecmāmiņa prata ārstēt labāk par visiem. Par nelaimi, viņa uzskatīja, ka vairumam slimību cēlonis ir slinkums, bet slinkumu vislabāk ārstē nūja. Attiecībā uz mani un maniem radiem viņa šīs zāles lietoja galvenokārt profilaktiski.
Netflix seriālam “The Witcher” 2021.gada rudenī būs klāt otrā sezona. Vide un varoņi ir visnotaļ spilgti un labi atainoti un sekoju tam līdzi ar interesi. Un tomēr grāmatas ir cita pasaule, ko iesaku izpētīt pirms seriāla. Jo pētnieks – lasītājs, iedziļinoties Sapkovska radītajā episkajā stāstā, gūs krietni daudzveidīgāku sajūtu buķeti.
Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par šo fantāzijas ceļojumu un tulkotājam Mārim Salējam – par plūstošo, meistarīgo valodas lietojumu. Gaidu nākamās grāmatas.