Atceros, ka pavisam nesen lasīju vienu no Odrijas Hepbērnas izteikumiem par to, ka viņas dzīvē pašas labākās lietas notikušas neplānotas, negaidītas un necerētas. Es zinu Odriju kā stila ikonu un vienu no slavenākajām aktrisēm kinoindustrijas vēsturē. Bet kas ir aiz tā visa, kas ir aiz publiskā tēla?
Dievinu biogrāfijas, jo pavisam mazliet tu iepazīsti reālu personību, tās sāpes un traumas, sasniegumus un dzīves kritienus. Odrijas dzīve izplājas priekšā kā atvērta grāmata un, saliekot viņas bērnības pieredzi un rakstura īpašības, es saprotu, kāpēc viņa visu dzīvi šaubījās par sevi, kāpēc nebija tik pašpārliecināta, kā izskatās foto, kāpēc viņa karjeras sākumā uzskatīja, ka ir neglīta, kāpēc tik ātri apvainojās, piedzīvoja izdegšanu un depresiju.
Nav ne jausmas, kā viņai izdevās pārdzīvot nedzimušo bērniņu zaudējumus un nesabrukt zem citu cilvēku ietekmes savā karjerā, saglabājot augstu profesionalitāti un neļaujoties zvaigžņu slimībai. Fantastiski detalizēts ieskats kinoindustrijā un 20.gadsimta vidus sabiedrībā, kad sievietei bija jācīnās pret sabiedrības stereotipiem.
Ko es paņēmu no šīs biogrāfijas? Odrija neļāva sev likt polsterus, kas kinoindustrijā bija ierasta lieta, lai “uzpucētu” sievišķos atribūtus. Viņa negribēja izlikties citāda, nekā viņa ir. Un tas laikam ir pats svarīgākais – saglabāt savu būtību, būt patiesam, it sevišķi, ja pastāv kaut kādi iedomāti standarti, kuriem it kā jāatbilst. Jo patiesumu agri vai vēlu novērtē.
Izdevniecība “Latvijas Mediji”.