24.07. Tatranska Lomnica (SK) – Jurgova (PL)
Rīts iesākas ar kalnu skatiem, jau izlienot no telts. Burvīga sajūta! Pirmdienā kempingā ir mazāk tautas, jo daļa te pavadīja brīvdienas un jau devušies prom.
Šodien braucam tālāk. No rīta atdodam iznomāto bērnu pārnēsājamo krēsliņu Intersport, pabildēju vēl skaistās, bagātīgi ar puķēm izrotātās mājiņas pie Tatranska Lomnicas dzelzceļa stacijas un apskatām Tatru muzeju, kur pārsvarā redzami zvēru izbāzeņi un informācijas angļu valodā nav pārāk daudz. Nav nekas interaktīvs vai moderns, tas jāņem vērā. Īstenībā pietrūkst tāda mūsdienīga Tatriem veltīta muzeja, līdzīgi kāds ir Augstā Tauerna nacionālajā parkā Austrijā. Protams, vēl gribējās apmeklēt šerpu muzeju – kafejnīcu, kuras īpašnieks pats ir izbijis Tatru kalnu šerpa – nastu nesējs 18 gadu garumā. Būtu interesanti, taču mums nav īsti paredzēts braukt atpakaļ uz Stary Smokovec, kur muzejs-kafejnīca atrodas. Ir arī citi apskates vērti objekti – interaktīvo gaismu un Zemei veltīta ekspozīcija. To citreiz.
Mums nākamais plānā ir velobrauciens līdz Zakopanei. Esmu rezervējusi apartamentus 3 naktīm mazā ciematā pirms Zakopanes, jo pašā pilsētā īsti nekas izdevīgāks par hosteļiem nav pieejams par to cenu, ko esam gatavi tērēt.
Pirmos kilometrus ceļš ved pa Slovākijai neraksturīgi labu veloceliņu, kas vijas cauri mežiem, ko laikam apsaimnieko “Slovākijas Valsts meži”. Ir šur tur izvietoti informācijas stendi par meža ekosistēmu, dzīvniekiem, biotopiem.
Velotaka ved kalniņā, tāpēc nākas pamīties. Bet mierinājums ir tas, ka katram kalnam agri vai vēlu seko nobrauciens. Apbraucam kalnu masīvu gar Belianskas Tatriem, kas skaitās Tatru kalnu austrumu daļa. Ceļš ved gar nogāzi, lejā šoseja, abās pusēs mežiem klātas nogāzes, pa smuko! Pa ceļam ieraugām klints sienu, pa kuru rāpjas klinšu kāpēji. Paskatāmies, kā sokas meitenei, kura drosmīgi rāpjas līdz pat augšai. Izskatās iespaidīgi.
Pie Ždiar pilsētas iebraucam veikaliņā, un tad sākas lietus. Pamūkam ar sapirkto netālu esošajā benzīntankā. Nu ja dzīve piespēlē benzīntanku, laiks kafijai. Pārdevēja uzcienā Emīliju ar šokolādes končām, ļoti mīļi. Atpūšamies turpat pie tanka esošā galdiņa un soliem. Vispār braukšanās iespaidā ēst gribas pamatīgi, bet šķiet, ka klāt pie esošajiem kilogramiem nekas nenāk, tas labi.
Tad minamies cauri Ždiar pilsētai, 2 km kalnā, bet patiešām lielā kalnā. Kamēr sviedri plūst aumaļām un Emīlija rikšo blakus divritenim, acis priecē kokgriezumiem izgreznotās viesu mājas un puķu kupenas. Uzminamies pašā augšā un skatam paveras plaša ainava uz Ždiaru un kalniem. Vēl mazliet kalns un tad jau beidzot ilgi cerētais nobrauciens līdz pat pašai Jurgovai nu jau Polijas pusē, kur paredzēta nakšņošana.
Par4night mums atklāj diezgan interesantu naktsvietu – pie upes uzcelta plaša nojume ar galdiem, soliem, skatuvi. Apkārt daļa no zāliena nopļauta, tur var uzsliet telti. Ir arī ugunskura vieta. Kamēr sakārtoju visu vakariņām, Hardijs uzceļ telti. Sola lietu, tāpēc priecājamies, ka gadījusies naktsvieta ar jumtu. Kaut kā viss notiek tā, kā jānotiek.
Hardijs iekurina uguni un uzcep veikalā dabūtās desas. Tas ir ļoti labas un kopā ar tomātiem un spageti iet iekšā ļoti labi. Beidzot izmantoju datoru, noskatāmies pāris sērijas no fantāzijas seriāla “SILO” un tad jau naktsmiers.
25.07. Jurgova – Poronina
Šorīt pēc pastīvas gulēšanas piecēlāmies ap 7. Tā kā īpaši jāsteidzas nebija, cēlāmies, vēlāmies, visi rindiņā uz upi muti mazgāt, brokastīs auzu putra, ierastā pakošanās un ap 10 dodamies uz Poroninu, kur atrodas noskatītie apartamenti Willa Bystry Potok.
Priekšā iesākts puspabeigts ceļš ar ritenim neforšiem akmeņiem, un kalns tuvākos 3 kilometrus. Daļu ceļa stumjos augšā, jo pabraukt īsti nav iespējams, ja nav Tour de France pieredzes. Nē nu labi, nav jau tik traki. Pēc apmēram 2 km mani apdzen bariņš gājēju, ko satiku pie pašas mūsu naktsvietas. Tātad kustos ar ātrumu 3 km stundā. Pie tam paši gājēji arī nav nekādi ātrie, jo ir apkrāvušies ar bērniem, suņiem, ratiem. Tā kā mums beidzies ūdens, tieši laimīgi atrodam mazu, foršu poļu veikaliņu kalna vidusdaļā. Ūdens maksā 45 centus mūsu naudā. Emīlija nedaudz pačīkst, jo grib saldējumu, taču konču jau dabūjusi un tāpēc nekas cits nav paredzēts. Arī mēs nenašķojamies, kamēr nav nopelnīts ar kārtīgu braukšanu.
Skati pa ceļam ir ļoti ainaviski. Ārkārtīgi skaistas un krāšņas ir poļu viesu mājas un dzīvojamās ēkas. Puķes visur un vienmēr. Bildē kaut vai katru otro māju, visas kā no pasaku grāmatām. Pēc uzraušanās kalnā seko lielisks nobrauciens. Pa ceļam sastrēgumi, kas sākas jau Poroninā, 7 km no Zakopanes. Mums tas netraucē, tāpēc ap 12 esam apartamentos. Saimniece parāda visu, kas pieejams. Arī kafija, tēja, sula par brīvu, ļoti labi. Ierādītā istaba ir par pakāpi labāka, jo 3 gultas, kas Booking izvēlēs bija dārgāks variants, tāpēc biju sūtījusi divvietīgo ar domu, ka sastumsim gultas kopā, bet nu par to vairs galva nebūs jālauza. Pēcpusdienu pavadām mierīgi, lietum pieņemoties spēkā, aizejam pusdienās uz krodziņu, kur paņemam dienas piedāvājumu, tad veikaliņš pa ceļam atpakaļ uz naktsmītnēm un laiski atpūšamies. Pasēžu lejā apartamentu ēdamzonā, paņemu kafiju un pie datora savelku līdzšinējā ceļa izmaksas. Vakars mierīgs, ārā līst, rītdien paredzēta pastaiga pa Zakopani, veļas mazgāšana un kalnu taku pārgājienu plānošana.
26.07. Zakopane
Interesanti ir tas, ka pēc spartiskiem apstākļiem, guļot teltī, nakšņojot vietās, kur galds un soli ne vienmēr pieejami, mēs spējam daudz labāk novērtēt tik pašsaprotamas lietas kā gulta, matracis, galds, krēsli. Nakts viesu namā ir spirdzinoša un arī nepieciešama, jo šodien līst un nebūtu vairs tik patīkami piecelties teltī un krāmēties pa lietu. Brokastis poļu viesnīcās vienmēr ir bagātīgas, to atceros jau no vienīgā ekskursiju brauciena, kur esmu piedalījusies, tūrē uz Romu. Šoreiz arī ir jauki pārmaiņas pēc pabrokastot un pašai negatavot un nevākt. Pēc brokastīm salieku netīro veļu somās un dodamies uz staciju, kas ir minūtes gājiena attālumā. 2 eiro un pēc 10 minūtēm esam Zakopanē.
Lietus pieņemas spēkā. Noskatītā pašapkalpošanās veļas mazgātava ir pilna ar poļiem. Nolemjam vēl nemazgāt, bet pastaigāt līdz parkam, paskatīties autobusu grafiku līdz Morskoe oko, kur sākas kāpiens uz Rysy. Tā kā sarunājām, ka katrs no mums vienu dienu kāps viens pats, Hardijs plāno par Rysy virsotni. Līdz takas sākumam derīgi ir tikt līdz Morskoe oko. Es vēl pagaidām neesmu izlēmusi savu vienas dienas galamērķi, jo Zakopanes tuvumā ir milzu izvēle pārgājienu takām. Lietus kļūst arvien spēcīgāks un dodamies tomēr atpakaļ uz veļas mazgātavu. Kamēr gaidām savu rindu, viena no sievietēm, kura te ir ar diviem bērniem, iedod Emīlijai pašķirstīt bērnu grāmatu. Pirms manis veļu mazgā sieviete ar arābu sievietēm raksturīgo galvas lakatu. Kad beidzas veļas mazgāšanas cikls, viņa atver veļas mašīnu un lēnā garā ņem ārā un izpurina ikvienu no saviem 100 izmazgātajiem apģērba gabaliem. Nevis saliek visu veļas grozā, paiet sāņus un tad purina, bet nē, turpat pie veļas mašīnas, neskatoties uz to, ka rindā uz to mašīnu ir 3 cilvēki.
Beigās jau viss labi, tīrās, izžāvētās drēbes sakrāmēju somās un caur Biedronkas veikalu un stipru lietu rikšojam atpakaļ uz staciju. Žēl, ka atkal lietus dēļ nesanāk Krupowki ielas un centra apmeklējums, bet tādā lietū tiešām nav nekāda prieka ilgi staigāt apkārt. Ja vēl būtu smidzeklis, tad nekas traks. Slapji kā žurkas iemūkam viesu namā un pēc apžāvēšanās uzkožam vakariņas – maizītes ar desu, tomātiem, ābolu un banānu.
Vakarpuse mierīgi paiet atpūšoties, esmu atradusi jaunu, izglītojošu laika kavēkli – lasu ceļojumu aprakstus Zaigar.lv blogā, konkrēti – par abu dēkaiņu Edgara un Zandas lielo aizlaišanos ar diviem bērniem uz Centrālameriku, uz 4 mēnešiem. Lūk, to es dēvēju par kārtīgu ceļošanu bez aizspriedumiem. Man patīk viņu iedvesmojošie apraksti, iesaku palasīt, it īpaši mani interesē eksotiskie galamērķi un to viņiem ir bijis pietiekami daudz. Kā arī viņi ir lielisks piemērs tam, ka ceļot ar bērniem var un vajag.
Iepriekšējais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Pārgājieni Augstajos Tatros #9
Nākamais raksts: