VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Pārgājieni Augstajos Tatros #9 – CEĻOJUMU DIENASGRĀMATA

22.07.

Šo dienu mēs veltām kalnu pārgājienam. Iepriekšējā dienā Intersport veikalā pamanījām to, ko tā arī neatradām Šveicē – mugursomu-bērnu pārnēsājamo krēsliņu. Turklāt nomas cena ir pavisam ok – 10 euro dienā. Paņemam izmēģināšanai. Riteņus atstājam pie stacijas ēkas Tatranska Lomnicā un pēdējā brīdī iekāpjam vilcienā uz Tatranska Zubny, kur sāksim pārgājienu. Ceļš sākumā ved kalnup gar kokiem un mellenājiem, tad pāriet klinšainā takā, ko ik pa brīdim ieskauj krūmāji līdz pat Sliezsky dom viesnīcai, kur pie āra galdiņiem uzrīkojam pusdienu pauzi. Uzsildām ūdeni līdzpaņemtajām zupām un nekāda vaina. Skatam paverās neliels kalnu ezers ar ūdenskritumu. Tās dienas visainaviskākais gājiens ved no Sliezsky dom pāri kalnu mugurām līdz Hrebienok. Violeti ziedi, klintis, pundurpriežu zaļums, svaigais gaiss, klusums un plašums visapkārt ir tieši tas, kas padara šo pārgājienu tik baudāmu. Hardijs ik pa laikam nes Emīliju uz muguras krēsliņā. Brīžiem palaiž viņu pastaigāt, ar visādiem piekukuļošanas mēģinājumiem pavelkot staigāšanas laiku garāku. Hrebienok ir galapunkts kalnu vilcieniņam, ar kuru izbraucām 2018.gadā, kad pavadījām 5 dienas Slovākijas Tatros. Šoreiz kāpjam kājām līdz kalnu pakājei – Stary Smokovec apdzīvotajai vietai un tālāk ar vilcienu atpakaļ uz Tatranska Lomnicu. Kopā esam nogājuši 15 km. Lieliska sajūta!

Maršruts: Tatranska Zubny – Sliezsky dom – Hrebienok – Stary SMokovec

23.07.

Izlienu no telts un, protams, pirmais skats ir uz Augstajiem Tatriem, uz Lomnicky Stit virsotni. Šorīt brokastīs prosas putra ar sviestu un maizītes. Sapakoju līdzi ātri pagatavojamās zupas, cepumus, ābolus, degli, gāzes balonu un traukus. Arī lietus drēbes, ja nu kas.

Šodienas dilemma – kāpt līdz ūdenskritumiem no Lomnicas līdz Hrebienok, pa ceļam apskatot vismaz 3 ūdenskritumus vai arī rāpties līdz Skalnate Pleso, kur gan ir stāvāka taka, taču nav jāiet caur mežu un jau pavisam ātri redzami labi skati. Tā kā Hardijam lielāko daļu ceļa droši vien būs jānes Emīlija, sliecos par vieglāku variantu, taču beigās tomēr kāpjam uz Skalnate Pleso. Tur mēs rāpāmies arī pirms 5 gadiem. Pirmie kilometri līdz pacēlāja starpstacijai Start iet pa asfaltētu ceļu, daļu ejam visi kopā. Tagad pa šo ceļu ir jauna atrakcija – braucieni ar tādiem kā rollerkartingiem līdz lejai. Mums gājējiem arī jauna atrakcija – visu laiku jāskatās, vai mūs nenonesīs kāds no rolleru braucējiem.

Start stacijā ir pusceļš, uzkožam pusdienas – zupu ar dārzeņiem un cepumus. Vējš pūš kā traks un grūti atrast vietu, kur droši nolikt gāzes degli. Satiekam arī latviešu ģimeni, kuri pajautā, kā tad īsti atrast gopass sistēmā nopirktās biļetes uz pacēlāju.

Tālākais kāpiens uz Skalnate Pleso ir īsts izaicinājums tieši stāvuma dēļ. Pat nespēju iedomāties, cik ilgi man ceļš paņemtu, ja būtu jānes Emīlija bērnu mugursomā. Viss ceļš ir 3 kilometri, taču augstuma metri ir kādi 600 un vidējais ātrums sanāk 1,5 kilometri stundā. Skati pa ceļam ir elpu aizraujoši. Reizēm kāpjot domāju – varbūt tomēr all inclusive viesnīca nākamreiz? Bet nēēē… nebūs..

Izgājām no starpstacijas ap 14 un 16 esam Skalnate Pleso, 1600 m vjl. Starp citu, tie, kuri vēlas uzbraukt līdz Lomnicky Stit, to var darīt arī no Skalnate Pleso, par nieka 50 eiro. Augšā ir arī botāniskais dārzs, veikali, kafūzis un skatu platforma. Pastāv iespēja par 10 eiro tikt uz Lomnicky sedlo – nesen atvērtu pieeju zemākai virsotnei nekā Lomnicas smaile. Pašā Skalnate pleso var apskatīt observatoriju, iziet izziņas taku ap mazo Skalnate ezeriņu, palaist bērnus Murkšķu valstības mini eko parkā. Neļaujiet sevi apmānīt skaistajam bērnu parka nosaukumam – tas ir tikai sērīga paskata noplukušu, neatjaunotu koka ierīču rotaļlaukumiņš.

Bet nu tāpat nekāda vaina, jo ne jau rotaļlaukuma dēļ mēs te rāpāmies. Kamēr Emīlija uzurpē rotaļlaukuma vienīgo koka namiņu un iekārto tur sev saldējuma kafejnīcu, mēs pasēžam ar skatu uz Lomnicky Štit un baudām pēcpusdienas kalnu atmosfēru.

Lejupkāpienā pa ceļam ir kalnu namiņš, pie kura ir informācija par nastu nesējiem šerpām. Šerpas nav tikai Himalajos. Tā dēvēja arī nastu nesējus Tatros. Smagākā nasta, ko kāds šerpa ir nesis, ir 211 kg!

Kopā noiets: 15 km