Par šo grāmatu esmu dzirdējusi sajūsminošas atsauksmes, un, ņemot vērā faktu, ka rakstniecei tas ir debijas romāns un es neko par šo autori nezinu, nolēmu pamēģināt.
Agrā bērnībā palikusi bez tuviniekiem, Kija uzaug dumbrājā, kas sargā, pavada un kalpo kā viņas miera osta skarbajā pasaulē. Vietējie Kiju nicinoši dēvē par purva skuķi. Pienāk laiks, kad vientulība dzen viņu iepazīt citus cilvēkus un sastapt gan pirmo mīlestību, gan nenovīdību un melus.
Jā, tas tiešām ir poētiski skaists un smeldzīgs vēstījums par pieaugšanu, dzīvi dumbrājā un vientulību, pie reizes arī slepkavības izmeklēšana. Dabas un dzīvo radību apraksti tiešām ir liriski, varētu teikt, ka tagad mazliet vairāk zinu par dzīvi dumbrājā. Galvenās varones neparastais liktenis nepalika vienaldzīgs, īpaši viņas ilgas pēc mātes un brāļa, tas bija diezgan ticami. Taču ir viena problēma, kas ik pa brīdim krita acīs. Autore uzskata, ka ir nepieciešams paskaidrot, kā varonis jūtas un tas jau sāka kļūt kaitinoši. Galu galā, varoņa sajūtas es nolasu no viņa rīcības, un ja autors man to vēl paskaidro, tas ir lieki. Lasītājam informācija nav jāiebaro ar karotīti.
Kopumā priecājos, ka izlasīju, bet nav tā, lai sajūsmā vicinātu uz visām pusēm un ieteiktu katram.
CITĀTI:
Gaisā jautās saldena zemes smarža, vēl vienu tveicīgu dienu aizvadījušu varžu un salamandru elpa.
Kaut kur virs galvas ieķērcās vārnās. Šie putni neprata glabāt noslēpumus tāpat kā dubļi.
Dabas pasaulē labais un ļaunais ir kā viena un tā pati krāsa atšķirīgā apgaismojumā.
Vientulībai ir savs kompass.
Kija atvēra acis un skatījās, kā visapkārt mutuļo putās sakultais ūdens, okeāna baltie, mūžam mainīgie raksti.
Šī bija kā maza tuvības saliņa nepārredzamā ilgu straumē.
Izdevniecība “Zvaigzne ABC”, tulkojusi Karīna Tillberga.