Teodor Finč, tu salauzi manu sirdi. Es izlasīju grāmatu vienā vakarā, būtībā vienā elpas vilcienā izskrēju cauri sarežģītai, sirdi plosošai cīņai palikt Nomodā.
Divi vidusskolas jaunieši satiekas uz zvanu torņa dzegas. Teo Finčs katru dienu domā par pašnāvību un cīnās, lai paliktu Nomodā. Viņš ir klases frīks, saka, ko domā, muld vienā muldēšanā un dara to ar izmisīgu pašapziņu. Violeta ir apzinīgā teicamniece, zaudējusi māsu autoavārijā un nav tikusi tam pāri.
Pildot skolas projektu, abi satuvinās, apmainās ar citātiem no Virdžīnijas Vulfas romāna “Viļņi”, dodas klejojumos, izbauda tuvību. Taču visam pāri ir cīņa ar iekšējiem dēmoniem, ar tumšo depresijas un psihisko traucējumu bangojošo straumi. Mēs redzam, kā Finčs pamazām izdeg un ka tik ilgi viņš ir palicis Nomodā tikai Violetas dēļ. Lai parādītu viņai dzīves spožās dienas, kamēr pats grimst depresijas melnajā purvā.
Šis nav salkans jauniešu mīlasstāsts. Nu varbūt drusku. Beigu beigās es esmu dusmīga un gribu aizsviest grāmatu, jo tā savandīja manu sirdi un tagad man ir tik ļoti žēl Finča, kurš ir reāli foršs puisis, bet kuram nav paveicies ar ģimeni, jo vardarbīgais tēvs ir iedzinis viņam kompleksus un māte ir tikai ēna, kas eksistē līdzās.
Darbs balstīts uz autores pašas pieredzi, zaudējot tuvu draugu pašnāvības dēļ. Nezinu, kā šo darbu uzņemtu jaunieši, jo šis ir sliktais piemērs, kā tikt galā ar pašnāvnieciskām domām. Finčs nevēršas pēc palīdzības un sekas ir bēdīgas. Gribēju skatīties Netflix filmu, kas uzņemta pēc grāmatas motīviem, bet Finča aktieris galīgi neatgādina grāmatā aprakstīto Finču, līdz ar to mana vēlme redzēt filmu tika nosista jau pašā sākumā.
Izdevniecība “Zvaigzne ABC”. Tulkojusi Laura Romanovska.