Šī gada novembrī iznākusī Netflix filma “The Princess Switch” ir radīta tiem, kuri ir izslāpuši pēc karaliskajiem Ziemassvētkiem un vecās, labās, naivās romantikas uz sniegotu ziemas ainavu fona.
Steisija De Novo, konditore no Čikāgas, saņem uzaicinājumu piedalīties karaliskajās kūku cepšanas sacensībās Belgrāvijā, kur viņa ierodas ar savu kolēģi Kevinu. Tur, protams, izskatās kā pasaku zemē (jebšu Rumānijā, kur filma uzņemta) – sniegoti meži, burvīgs ciematiņš ar mazām, izrotātām mājiņām, korāļu dziedātāji, kotedža ar kamīnu un, protams, pati karaliskā ģimene. Nejauši Steisija satiek hercogieni Mārgaretu, kurai pienākuma pēc paredzētas laulības ar Belgrāvijas princi Edvardu un kura izskatās tieši kā Steisija. Seko mulsinoša radurakstu noskaidrošana (acīmredzot vainīga palaidnīga vecmāmiņa) un tālāko darbību izplānošana. Tā kā hercogienes sapnis ir nevis karaliskās kāzas, bet gan vienkāršo ļaužu dzīves iepazīšana, viņa pierunā Steisiju apmainīties vietām uz pāris dienām. Un, protams, tālāk jau viss notiek kā vajadzīgs – Steisija pavada laiku ar ieturēto un pievilcīgo princi Edvardu, Mārgareta – ar Steisijas kolēģi Kevinu un pamazām visi samīlas. Tas nekas, ka tās ir tikai divas dienas.
Nav noslēpums, ka romantiskās Ziemassvētku filmas nekādus pārsteigumus un oriģinalitāti nepiedāvā, visbiežāk stāsts ir sens kā pasaule un klišejisks līdz nelabumam, TAČU kas gan cits mums ir vajadzīgs Ziemassvētku gaidīšanas laikā, ja ne miers, mīlestība, sirdssiltums, ģimeniskums un izgaismota terase pils balles laikā, kurā uz deju satiekas princis ar savu iemīļoto?
Asprātīgākā atsauksme, ko par filmu izlasīju, bija “This movie was a trash from the start to finish and I loved every second of it”. 🙂
Būdama Ziemassvētku filmu fane, esmu noskatījusies ļoooti daudz gan Hallmark, gan citas filmas, jāsaka, ka šī ir pat pārsteidzoši izdevusies, ja piever acis uz sižeta nepilnībām un neuzdod jautājumus, piemēram, kas tas pie pienākumu, kas liek precēties, ja reiz to tik viegli beigās pārkāpt un kāpēc Steisija pati necīnās par savu mīlestību, ja reiz tā ir lielākā mūžā. Aktieri ir pietiekami dabiski un atbilstoši lomām, ir patīkami skatīties gan uz tērpiem, gan vides noformējumu un pašiem aktieriem. Šausmas, esmu redzējusi filmu, kur galvenā varone atnāk uz balli tērpusies tādās kā pasaulē neglītāko aizkaru skrandās (A Princess for Christmas) vai arī princis izskatās uz 40 (A Christmas Prince), vai arī aktieri neko nejēdz no tēlošanas. Šeit bija izsmalcināta balle (pārāk īsa gan), tērpu parāde Steisijas kā Mārgaretas izpildījumā un viss tas, ko dievinu šāda tipa filmās – pils, izjādes, karietes, sniegoti meži, ģimenes mantojums, karaliskā etiķete un romantika.
Vārdu sakot, Steisijai vajadzēja divas dienas, lai ieķertos princī Edvardā, man pietika ar stundu. Beidzot ir princis, kurš pēc tāda arī izskatās, tāds tramīgs un smuks, ka daudzas dāmas nezinās, kur likties pēc filmas noskatīšanās. Te, protams, nav vajadzības iztirzāt attiecību loģiskumu un saprāta robežas, vienkārši jābauda jūtu maģija starp abiem.
Domāju, ka filma patiks nelabojamām romantiķēm, ģimenēm svētku gaidīšanas starplaikā un tiem, kuri dievina iespēju ietīties segā, paķert krūzi kakao, tējas vai karstvīna, piegrauzt klāt piparkūkas un tumšā decembra vakarā sveču gaismā atļauties sev mazu prieciņu noskatīties karalisku Ziemassvētku stāstu ar laimīgām beigām, ehh.. Vai sakārdināju? 🙂