Kad apnikuši Holivudas grāvēji

Ja man būtu jāmin labākās redzētās filmas, kuras es nešaubīgi ieteiktu citiem, it sevišķi gadījumos, kad bezjēdzīgi štancētais Holivudas kino kārtējo reizi nesagādā nekādu pēcgaršu, tad BBC 2004.gadā uzņemtais četru sēriju miniseriāls “Ziemeļi un Dienvidi” (North & South) būtu viens no pirmajiem. Kā vairumam BBC seriālu, arī šajā Viktorijas laikmeta filmā ir sasniegtas izcilas mūsdienu kinematogrāfijas virsotnes, sākot ar meistarīgu aktieru darbu, nepārspējami atveidotiem raksturiem, centrālās tēmas vizuāli spēcīgu atainošanu – strādnieku cīņu par savām tiesībām, kas to būtiski atšķir no citām līdzīgām (Ostinas, Brontē) ekranizācijām, un beidzot ar iespaidīgu montāžu, pārdomātu scenogrāfiju, mūzikas celiņu un lielisku operatoru darbu.

BBC sākotnēji necerēja uz lielu atsaucību, tomēr skatītāju uzmanība seriālam nepaslīdēja garām (reti kurai filmai skatītāji sniedz tik cildinošas atsauksmes, IMDB vērtējums 9/10). Piekrītu tiem, kas apgalvo, ka seriāla patiesais veiksmes stāsts slēpjas aktierspēlē. Gan galvenie, gan otrā plāna aktieri ir izcili. Ričards Armitedžs (Richard Armitage), ko pazīstam no cita BBC seriāla „Robins Huds”, Hobita triloģijas u.c., skarbā, pretrunīgā, emocionālā Džona Torntona lomā, manuprāt, ir nepārspējams, tāpat kā Daniela Denbija-Eša (Daniela Denby-Ashe), kas atveido stūrgalvīgo un nepakļāvīgo Mārgaretu. Pēc šī seriāla noskatīšanās Ričards Armitedžs viennozīmīgi kļuva par manu iecienītāko aktieri. Pieminēšanas vērts ir arī Brendans Koils (Brendan Coyle, „Downtown Abbey”), kas atveido strādnieku vadoni Nikolasu Higinsu.

Miniseriāls veidots pēc britu rakstnieces Elizabetes Gaskelas 1855.gadā publicētā romāna North and South (Ziemeļi un dienvidi). Tā darbība risinās 19. gadsimta vidū Lielbritānijā uz industriālās ražošanas pirmsākumu fona. Jauniņā Mārgareta Heila kopā ar vecākiem pārceļas no saulainās, iemīļotās Dienvidanglijas uz skarbajiem, industriālajiem Ziemeļiem – pilsētu Miltonu. Mārgaretai un viņas mātei ir ļoti grūti iedzīvoties trokšņainajā, mūžam pelēkajā pilsētā, kur vientulība, pamestība un cilvēku nelāgākās īpašības uzpeld virspusē. Mārgareta asi izjūt industriālisma nežēlību, konkurences cīņu, kas vērojama ik uz soļa – strādnieku cīņu par cilvēcīgu dzīvi, rūpnīcu īpašnieku cīņu par uzņēmuma pastāvēšanu, vienkāršo ļaužu cīņu par izdzīvošanu. Viņas sašutums un nepatika pret industriālismu vēršas pret despotisko un nesavaldīgo kokvilnas rūpnīcas īpašnieku Džonu Torntonu, kuru viņa uzskata par nežēlīgu un rupju, savukārt Torntons uztver Mārgaretu kā aizspriedumainu un nespējīgu novērtēt patieso situāciju. Tomēr, tomēr… neskatoties uz pretrunām abu starpā, viņu jūtas vienam pret otru pamazām pāraug mīlestībā, taču stūrgalvība, nākšana no atšķirīgām pasaulēm un pārprasti notikumi liedz abiem būt kopā.

Seriāla darbība notiek uz vēsturiski interesanta sociāla fona, atainojot industriālisma laikmeta garu un tā radītos sociālos konfliktus, t.sk. darbaļaužu dzīves ēnas puses un skarbos darba apstākļus (Besija Higinsa, ar kuru Mārgareta iedraudzējas, nomirst no kokvilnas putekļu radītas plaušu infekcijas). Strādnieks un arodbiedrības vadītājs Nikolass Higinss ar civilizētām metodēm vēlas panākt strādnieku tiesību ievērošanu un uzsāk strādnieku streiku par algu paaugstināšanu. No otras puses, arī rūpnīcu īpašniekiem nebūt neklājas viegli, ņemot vērā augošos izdevumus un Amerikas kompāniju preču ieplūšanu Anglijā.

Nevaru neuzsvērt vienkārši izcilo scenogrāfiju un montāžu – atsevišķi seriāla momenti aizgrābj un apbur skatītāju, piemēram, aina, ko kāds skatītājs nodēvējis par kinematogrāfijas debesīm – kad Mārgareta, kas personificē agrāros, saules gaismas pielietos Dienvidus, pirmo reizi vaigu vaigā sastopas ar industriālo pasauli, paverot milzīgās koka durvis un ienākot kokvilnas apstrādes valstībā, kurā visapkārt lēni virpuļojošās kokvilnas pūkas atgādina sniegputeni. Tas vienkārši ir JĀREDZ. Un viņa raksta savai draudzenei uz mājām: „I wish I could tell you how lonely I am. How cold and harsh it is here. Everywhere there is conflict and unkindness. I think God has forsaken this place. I believe I have seen hell and it’s white, snow-white.”

Nobeigumā tomēr jāatzīst, ka seriālam ir viens liels trūkums – tas ir pārāk īss. Bet varbūt viss ir kā vajag. Un seriāla noslēgums… tas nav tāds, kā šāda tipa filmās pieņemts un arī tas ir viens no filmas plusiem. Šī ir viena no tām filmām, ko atliek skatīties un baudīt un pat negribas kaut ko paralēli darīt, to skatoties.

Viss, ko varu ieteikt – izbrīvējiet vakaru, uzvāriet tēju un izbaudiet lielisku meistardarbu. Neviena sērija netiks atstāta uz rītdienu.