Tie, kuri kaut ko ir lasījuši no Rimanta Ziedoņa sarakstītā, jau zina, ka ar šo autoru garlaicīgi nebūs. Tie, kuriem tikšanās ar Rimantu ir vēl priekšā, var sākt ar nesen izdoto stāstu krājumu “Pastaiga”. Grāmatā apkopoti seši atsevišķi lasāmi stāsti par un ap cilvēku un viņa savādību pilno, ironiski nesatricināmo skatījumu uz pasauli. Parasti es neaizraujos ar stāstu lasīšanu, taču Rimanta Ziedoņa darbiem parasti vienaldzīgi paiet garām nevaru. Īsumā par katru no stāstiem:
Bērni. Stāsts, kuru es uzreiz pārlasīju otrreiz vienkārši tā iemesla dēļ, ka tas ir tik amizants, apburošs un, galvenais, patiess, tas ar jauku ironiju mazliet apgāž tradicionālos pieņēmumus par to, kur rodas bērni. Stāstā galvenais varonis ar visai kolorīta iekšēja monologa palīdzību izklāsta savus vērojumus un domas par to, no kuras pasaules pie mums nonāk bērni un kāpēc viņu skatījums uz lietām ir tik unikāls un atšķirīgs no Zemes dzīves apbružātā pieaugušā redzējuma. Tiešām jauks darbs ar spēju likt pasmaidīt.
Man radās aizdomas, ka nav nekā neizturamāka par cilvēku spēka gados, kas ir pieņēmis un veiksmīgi apguvis šīs telpas kārtību un spēles noteikumus, noslīpējies vulgāri spīdīgs, izdreijāts sabiedrisko attiecību procesos, pareizs, ģeometriski pareizs, simetrisks, nosvērts, piebāzts ar vitamīniem, salasījies aforismus un mārketinga rokasgrāmatas. `
Pastaiga. Stāsts, kurš prasa atvērtu prātu un nekritisku pieeju īpatnējai stāsta pasniegšanas formai, tomēr aiz šī lasāmgabala itin kā vieglā rotaļīguma un haotiski sadrumstalotā vēstījuma, ja labi grib, var jaust kaut kādu nebūt filozofisku jēgu, kādu – to jāizloba pašam lasītājam atkarībā no tā, ko viņš no šī stāsta vēlas paņemt. To var izlasīt un neko nesaprast, brīžiem pie sevis jautājot – kas tas vispār ir? Tomēr daži epiteti ir ievērības cienīgi, piemēram, šis:
Ūdens strūklas meta šlāgeriskas šaltis, un tas mani darīja mierīgu.
Jā. Stāsts ir visīsāko nosaukumu, bet visai iespējams, ar lielāko vērtību un filozofisku domu tvērumu. Jā – kā pasaules pastāvēšanas pamats. Jā – nevis savam ego, bet attieksmei pret dzīvi. Caur ironiskiem, bet diemžēl sabiedrībā bieži sastopamiem tēliem Ziedonis parāda tos dzīvesceļus, ko cilvēki izvēlas vai domā, ka ir spiesti izvēlēties.
Jau pats fakts, ka pasaule vispār pastāv, ir Jā.
Bēgļi. Stāsts mazliet atgādina Blaumaņa darbu “Nāves ēnā” – par latviešu bēgļiem, kuri laivā dodas uz Zviedriju, diemžēl ceļojums beidzas ne pārāk optimistiski.
Varbūt. Manuprāt, otrs labākais stāsts krājumā. Stāsta varonis jeb, kā vēl to varētu dēvēt – novērotājs ir sabiedrības stereotipisko pieņēmumu apgāzējs, mazliet cinisks pozitīvā nozīmē, reizēm haotisks, arī pats iemiesodams sevī šaubas, neticību, ārišķību un īpašības, ko tik lieliski atpazīstam citos cilvēkos.
Vēstule. Atmiņā paliekošs, asprātīgs, viegls stāsts. Ģimenes saimes galva uzraksta pēdējo vēstuli, savā ziņā arī testamentu saviem ģimenes locekļiem, katram pateikdams patiesību un novēlēdams mantu vai padomu. Varbūt temats nav pārāk oriģināls, bet saturiski šis ir viens no interesantākajiem krājuma stāstiem.
Iesaku doties pastaigā kopā ar Rimantu Ziedoni un iepazīt viņa skatījumu uz šo trako, brīnišķīgo, apbrīnojamo pasauli, kas vabūt tik ļoti neatšķirsies no jūsējā. Varbūt tāpēc mēs lasām – lai zinātu, ka neesam vieni (citāts no Gabrielas Zevinas romāna “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”).
Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.