Mīlestība un noslēpumi kara laikā Francijā

Vispirms mani piesaistīja grāmatas vāks. Piesaistīja un nelaida vaļā. Es pat īsti neiedziļinājos grāmatas aizmugurējā vāka anotācijā, jo gribējās uzticēties savai iekšējai balsij, ko tik spēcīgi uzrunāja grāmatas noformējums un nosaukums – Mērija Rouza Makkola “Krītošā sniegā”.

Airisa Kreina mierīgi vada savas vecumdienas, mazmeitas Greisas un viņas ģimenes aprūpēta, līdz kādu dienu Airisa saņem vēstuli no jaunības laiku draudzenes ar aicinājumu satikties Francijā, Ruomonas abatijā, kurā pirms vairākiem desmitiem gadu Pirmā pasaules kara laikā Airisa strādāja par medmāsu. Atmiņas kā plūstoša palu upe pārņem Airisas vairs ne tik aso prātu un viņa gremdējas pagātnē, atminēdamās notikumus, kas veidojuši viņas dzīvi tādu, kāda tā ir šobrīd.

Jauniņā Airisa, būdama tik tikko divdesmit gadus veca, no Austrālijas ierodas Francijā laikā, kad tikko sācies pirmais pasaules karš, lai pēc tēva lūguma aizvestu atpakaļ mājās savu piecpadsmit gadus veco brāli Tomu, kurš pieteicies franču armijā. Nonākusi Francijā, Airisa sastop enerģisku ārsti Fransisu Aivensu, kura ir apņēmības pilna nodibināt kara hospitāli vecajā, drūmajā Ruomonas abatijā, kuru vadītu tikai sievietes. Nespēdama atteikt Fransisas lūgumam, Airisa kopā ar citām sievietēm uzsāk smago darbu pie kara hospitāļa ierīkošanas nolaistajā namā. Sievietes kara laikā sagaida smags liktenis, viņu uzdevums ir glābt karā sakropļoto vīru dzīvības, atvieglot viņu ciešanas un rūpēties par atlabšanu, savas ērtības noliekot otrajā plānā. Skarbajos kara gados Airisa sastop īstu draudzību, patiesu mīlestību un skata vaigā kara šausmas un bezjēdzīgumu.

Otra sižetiskā līnija skar Airisas mazmeitu Greisu, kura pati būdama ārste, cīnās ar savām un savas ģimenes problēmām – nekompetentiem kolēģiem, dēlēna slimību, Airisas vecuma nedienām. Lēnām, palēnām, pati to neapzinoties Greisa tuvojas ģimenes noslēpuma atrisinājumam.

Neskatoties uz darbības laiku – Pirmo pasaules karu, kara tēma grāmatā skarta salīdzinoši viegli, kā garāmejot. Daudz vairāk uzmanības veltīts Airisas pārdomām, atmiņām par kara laikā piedzīvoto un pašreizējai dzīvei. Tā kā lasītājam ir zināms, ar kuru vīrieti Airisa nodzīvo mūžu un kāda izvēršas viņas dzīve pēc hospitāļa, daudzi Airisas jaunības notikumi neizraisa vērā ņemamu intrigu.

Visintriģējošākais tēls ir darbīgā, nenogurdināmā ārste, kara hospitāļa dibinātāja Fransisa Aivensa, kuras raksturs ir apbrīnas vērts. Sižetā spraigums nav vērojams, kaut gan romāna beigās atklājas ilgi glabātais ģimenes noslēpums. Jāatzīst, ka autore ir prasmīgi izlikusi ēsmas, uz kurām uzķēros, un īstais atrisinājums man izrādījās patiess pārsteigums.

Vīriešu tēli īsti nepārliecina, īstais uzsvars ir uz sieviešu tēliem, kuri ir gana daudzveidīgi un pārsvarā arī virza romāna darbību. Neteiktu, ka romāna varoņi vēl ilgi dzīvo atmiņās pēc izlasīšanas, drīzāk šī grāmata ir laika kavēklis, kad negribas lasīt neko nopietnu, filozofisku vai spraigu.

Grāmata patiks tām lēdijām, kuras vēlas kārtējo reizi pārliecināties, ka sievietes spēj visu, un jo traģiskāki apstākļi, jo vairāk spēj, kā arī tām, kuras valdzina ģimenes stāsti un noslēpumi, pasniegti uz nozīmīgu vēstures notikumu fona.

Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.