Papagailis piparu kokā

2016.gada rudenī izdevniecība BaibaBooks ir izdevusi turpinājumu optimistiskā avantūrista Krisa Stjuarta grāmatai “Pāri citroniem” par saules pielieto un spāņu neatvairāmās vieglprātības apdvesto Andalūziju. Šķiet vienlaikus dīvaini un pašsaprotami lietainajā un dubļainajā Latvijas ziemā atvērt grāmatas “Papagailis piparu kokā” skaisti noformēto vāku un kā uz burvja mājienu  nokļūt El Valero – Krisa un viņa ģimenes saimniecībā Spānijas dienvidos, kurp Kriss ar sievu Annu pārcēlušies no Anglijas.

Pirmā nodaļa gan nav par saulaino Spāniju, bet sniegaino un puteņaino Zviedriju, kur Kriss ik gadu dodas cirpt aitas, lai nopelnītu iztiku ģimenei un saimniecības uzturēšanai. Nevarētu teikt, ka Krisam iet pie sirds šī nodarbošanās, tomēr tā ir pietiekami ienesīga, lai mēnesi aizvadot Zviedrijā, atlikušo gadu varētu veltīt rakstniecībai un saimniekošanai Andalūzijā.

Autors prot saistoši aprakstīt savus vērojumus par vietējiem iedzīvotājiem, to paražām un sadzīvi. Nav jaunums, ka spāņi ir diezgan vieglprātīga, karstasinīga un jautrību mīloša tauta, kurus reizēm grūti izprast un pieņemt. Ļoti asprātīga un smaidu izraisoša ir epizode, kurā Kriss cenšas uzrakstīt zīmi skolas šoferim. Neder vienkārši uzšņāpta zīmīte, jo nepieciešams ievērot lapas lielumu, uzrunu, nobeigumu, formalitātes pakāpi utt. Ne mazāk jautrības sagādā Krisa pūles uzrakstīt vēstuli skolas direktoram par meitas Hlojas vēlmi pamest reliģijas mācību un tā vietā iet uz etica nodarbībām. Jo beigu beigās etica izrādās pavisam kas cits, kā Kriss ir iepriekš domājis.

Kā jau dzīvē, arī Krisa saimniecībā prieki un bēdas iet roku rokā – prieks par savu iekopto saimniecību ar aitām, suņiem un baložiem, par iespēju gulēt zem klajas debess uz mājas jumta karstās vasaras naktīs un vērot zvaigznes sev virs galvas, par tikšanās reizēm ar kaimiņiem. Bēdas par nelaimēm, kas atgadās ar mājdzīvniekiem, par lietus sezonu, kas aizskalo tiltu, sabojā elektrību un pašā Ziemassvētku priekšvakarā neļauj tikt uz ciemu pēc nepieciešamajām precēm, par draudiem, ko rada vietējās pašvaldības lēmums būvēt dambi upes lejtecē netālu no El Valero.

Mazāk interesanti šķita apraksti par Krisa kā bundzinieka un cirka darbinieka gaitām un agrā jaunība Seviļā, mācoties spēlēt ģitāru. Domāju, ka šo daļu pilnīgi mierīgi varēja izlaist, vai izdot paplašinātā veidā citā grāmatā.

Noteikti gaidīšu arī trešo grāmatu “Mandeļu ziedu novērtēšanas biedrība”, lai turpinātu iepazīt dzīvespriecīgo autoru un viņa asprātīgās un optimistiskās piezīmes par Spāniju.

Grāmata saņemta no izdevniecības “BaibaBooks”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.