Humora un optimisma deva: Džeralds Darels “Rozija ir mana radiniece”

Ja vēl nav lasīta kāda no angļu rakstnieka, dabas pētnieka un zoologa Džeralda Darela grāmatām, iesaku steidzami kaut ko darīt lietas labā. Viena no manām iemīļotākajām bērnības grāmatām bija “Mana ģimene un citi zvēri”, taču Darelam ir arī lērums citu darbu, kuros jaušama viņa lielā mīlestība pret visa veida dzīvo radību un izcilās cilvēku un asprātīgu situāciju aprakstīšanas spējas. Manā iecienītāko Darela grāmatu listē ar “Manu ģimeni…” pirmo vietu kopīgi dala romāns “Rozija ir mana radiniece”, absolūti viens no asprātīgākajiem darbiem, ko esmu dzīvē lasījusi, tāpat viennozīmīgi ieņem vietu “vismaz reizi gadā pārlasāmo” grāmatu piecniekā.  

Adrianam Rukvislam ir ap trīsdesmit gadu un viņa dzīve visai vienmuļi un pieticīgi aizrit bez vērā ņemamiem pavērsieniem. Adrians alkst piedzīvojumus un varoņdarbus un nenojauš, ka pavisam drīz viņa vēlēšanās  draud piepildīties. Adrians saņem vēstuli no mūžībā aizgājušā tēvoča, kurš visai vieglprātīgā garā novēl savam māsasdēlam parūpēties par savu Roziju.  Adriana dzīve tiek satricināta līdz pašiem pamatiem, kad viņš atklāj, ka runa ir nevis par sievieti, bet gan ziloneni. Tādus piedzīvojumus viņš nevēlas un nolemj kopā ar ziloni doties uz piekrasti, lai atdotu Roziju kādai ceļojošai cirka trupai. Taču ceļošana kopā ar ziloni līdzinās neliela mēroga katastrofai, jo Rozija ir ne tikai izcili ziņkārīga un prot dažus cirka trikus, bet arī mīl lietot grādīgo un došanās uz piekrastes kūrortiem sola tādas grautiņu un iedzeršanas  iespējas, kādas viņai sapņos nav rādījušās.

Ir tik mīlīgi un aizraujoši lasīt par to, kā Adrianam nevedas tikt galā ar pārgalvīgo Roziju un kādās tik likstās viņi neiekuļas.

Lēdija Feneltrija tiešām, varbūt vienīgo reizi dzīvē, palika bez valodas. Vīrs viņai bija apsolījis kaut ko oriģinālu, bet milzīgs, dārgakmeņiem nosēts zilonis, kas ar diviem aziātiskiem džentlmeņiem uz muguras pilnīgā autopilotā šļūc pa viesību zāli, bija kaut kas tāds, ko viņa nebūtu varējusi iedomāties pat savos vistrakākajos murgos.

Tēli ir ļoti kolorīti, protams, ikdienā tādus nesastapsi tik biezā slāni, kā to grāmatā panācis autors, bet tāpēc jau tā ir daiļliteratūra. Kautrīgais, lēnprātīgais, trakām idejām apveltītais lords Feneltrijs, ar reinkarnācijas ideju apsēstais misters Filigrijs, bohēmiskais aktieris Etelberts Klīps, nedaudz muļķīgais tiesnesis Topsijs, baltā ragana Mellā Nella un pārējie – it visi šie tēli un, protams, apburošā Rozija, katrs par sevi raisa smaidu un lasītājs gribot negribot tiem pieķeras tik ļoti, ka beigās žēl šķirties. Vienmēr pēc šīs grāmatas pārlasīšanas jūtu īpaši lielu pacilātību un optimismu, tā ir izcili laba pozitīvisma deva, ko sev atvēlu vismaz reizi gadā. 🙂

Grāmatā ir iekļauti arī daži smieklīgi un šarmanti stāsti Darela stilā, kuri paliek atmiņā un dažs labs satricina ar savu divdomīgo noslēgumu (Mišelina cilvēks, atceros, mani tā nošokēja, ka es vēl ilgi  domāju par stāsta atrisinājumu un cerēju, ka dzīvē tā nenotiek!).