Risto Isomeki ir somu rakstnieks, kurš ierasti savos darbos ievij sev tuvas tēmas – bažas par pasaules ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanu, klimata pārmaiņas un pastiprinātas oglekļa dioksīda emisiju draudus, tādējādi ne tikai izklaidējot lasītāju ar piedzīvojumiem, bet sniedzot bagātīgu, uz savu izpēti balstītu un, galvenais, saistošā veidā pasniegtu informāciju par pasaules ekoloģiju. Romānā ar intriģējošo nosaukumu un iepriekš nedzirdēto apzīmējumu – ekotrilleris – “Jūras pūķa sala” autors pievēršas vēl kādai aizraujošai un noslēpumainai nozarei – kriptozooloģijai, kura izpētes lauks ir kriptīdu jeb zinātniski nepierādītu dzīvnieku eksistence. Noteikti katrs ir dzirdējis stāstus par sniega cilvēku, Lohnesa ezera briesmoni, čupakabru, arī tie ir kriptīdi, kuru esamība nav tikusi zinātniski pierādīta, jo dzirdētais par šiem radījumiem aprobežojas ar miglainiem aculiecinieku stāstījumiem, iespējams, viltotiem foto, pretrunīgiem aprakstiem un pierādījumiem, kuru autentiskums zinātnieku aprindās parasti tiek apšaubīts (kāds pārsteigums!). Šoreiz Isomeki pievēršas senajam daudzu pasaules tautu mītam par jūras pūķi jeb jūras čūsku – milzīgu, līdz pat 60 m garu jūras iemītnieku, par kura eksistenci pārliecinošu pierādījumu līdz šim ir trūcis.
Vjetnamas līcī uz klinšainas salas vētra izskalo krastā zinātnei nepazīstamu jūras dzīvnieka nedzīvo ķermeni. Vietējie zvejnieki stāsta, ka radījums izskatās tieši tā, kā vietējā leģendā aprakstītais jūras pūķis – konrits. Tomēr pirms kāds paspēj pārbaudīt ziņas patiesumu, taifūns ieskalo radību atpakaļ jūrā. Kad jūras biologs un vides aktīvists Marti Ritola uzzina par notikušo, viņš ir pārliecināts, ka beidzot spēs pierādīt jūras pūķa esamību un paglābt to no izmiršanas, tāpēc dodas uz Vjetnamu izpētīt jūras pūķa eksistences pierādījumus. Marti ekspedīciju apņemas finansēt sena viņa draudzene Kamilla – bagāta uzņēmēja, kuras vadīto nozari – mežu plānu sastādīšana Indonēzijas lietus mežu apsaimniekošanai (neierobežotai izciršanai) Marti neatzīst, tomēr abiem būs jāiemācās sadarboties, lai kopīgiem spēkiem meklētu pierādījumus gadsimtu senas leģendas atdzimšanai.
Grāmata satur patiešām daudz vērtīgas informācijas, par kuru ikvienam cilvēkam derētu būt lietas kursā – par to, piemēram, kāpēc Indonēzijas mežu izciršana, kāda tā tiek praktizēta šobrīd, paaugstina akmeņogļu ugunsgrēku skaitu Indonēzijas teritorijā, un kā šis fakts savukārt ietekmē klimatu. Jāpiebilst, ka visi minētie avīžu izgriezumi un ziņojumi par redzētiem jūras pūķiem ir patiesi, tāpēc Isomeki darbs ir vēl jo interesantāks un lasītājam vērtīgāks. Mani tas pamudināja izpētīt internetā pieejamo informāciju par mītiskajiem jūras pūķiem un vispār par kriptīdiem kopumā, jo oficiālajām kriptīdu sarakstā (jā, tāds patiešām eksistē) ir iekļautas vairāk kā 1000 sugas, kuru eksistencei nav neapstrīdamu pierādījumu, bet ir daudz ziņu par to iespējamo pastāvēšanu.
Isomeki darbā mani visvairāk aizrāva tieši pieminētie konrita jeb jūras pūķa aculiecinieku apraksti, pierādījumi un informācija par ekoloģijas jautājumiem un kriptozooliģijas zinātnes smalkumiem, jo pats sižets tomēr ir diezgan klišejisks, varoņiem nākas piedzīvot neticami daudz problēmu īsā laika periodā, un daži pieņemtie lēmumi ir atklāti muļķīgi – piemēram, es vēl varētu saprast, ka nepieredzējusi persona, kāda ir Kamilla, varētu izdomāt doties pētīt zemūdens kaļķakmens alas, ja pastāv bažas par drīzu taifūnu, taču ka kaut ko tādu varētu pieļaut pieredzējis vjetnamiešu zvejnieks un jūras biologs, man nav pārliecības. Un doties ķemmēt jūras dzelmi konrita līķa medībās tikai ar diviem nirējiem, no kuriem neviens nav profesionālis (pats Marti un bagātā biroju žurka Kamilla), arī trūkst ticamības, it sevišķi, ja finansējums nav šķērslis piesaistīt desmitiem profesionālu nirēju un palaist visus līcī meklēt jūras pūķi.
Bet pieverot acis uz galveno varoņu bezrakstura lēmumiem, stāsts ir pietiekami interesants un izzinošs, tāpēc iesaku izlasīt un kaut mazliet iepazīt mītisku radījumu, kurš, visai iespējams, mājo mūsu planētas okeāna tumšajā, noslēpumu pilnajā dzelmē.
Nu man beidzot ir skaidrs par ko ir šī grāmata! Paldies par apskatu. Vispār jau kriptozooloģija ir interesanta lieta, bērnu dienās man tā bija viena no mīļākajām pseidozinātnēm, lasīju visādus materiālus, kolekcionēju izgriezumus no avīzēm. Ar laiku gan entuziasms pārgāja, bet jūrniecībai veltītos muzejos es joprojām pakavējos pie jūras briesmoņu stendiem. Dīvaini tikai, ka latviski Kon Rit salikuši kopā
🙂 pazīstams piegājiens – krāt izgriezumus par kriptozooloģiju. Es arī bērnībā vācu visādus mistiskus aprakstus gan par sniega cilvēkiem, visādām parādībām, dinozauriem un citplanētiešiem. Tāpēc jau jūras pūķa grāmata bija jāizlasa, lai tur vai kas. Ja vēl tādu dzīvē redzētu..
Iepriekšējais Isomeki “gabals”- Sarasvatī smiltis- krietni neiepatikās, tāpēc tagad pat vairs nemāku izskaidrot, kāpēc sāku lasīt arī šo. Drusku labāks bija, par pūķi bija tīri interesanti palasīt un personāži vismaz kaut ko no meklētā arī atrada. Bet “blusu” arī pārpārēm. Diez vai ķeršos pie vēl kāda šī autora darba (pieņemot, ka latviski vēl kas parādīsies).
Sarasvatī smiltis nesen pārlasīju otrreiz, aiz matiem pievilkts sižets un riktīgi daudz neloģisku lietu lien ārā pa visiem stūriem. Izlasīt un aizmirst, nekas cits neatliek.