Katru reizi, kad manās rokās nokļūst Šarlotes Linkas kārtējais kriminālromāns, tie ir svētki. Un kā jebkuri svētki, arī šie beidzas pārāk ātri, jo parasti grāmata, lai cik bieza tā būtu, tiek “aprīta” pāris dienās. Un tas nav pārspīlējums, jo Linkas darbi ir vieni no retajiem, kas dāvā patiesi spilgtas emocijas, gluži taustāmas šaušalas un patīkamo neziņu par gala atrisinājumu, līdztekus tam dziļi piesaistot lasītāju aprakstīto varoņu sajūtām un psiholoģiskajam stāvoklim. Jaunākais Zvaigzne ABC izdotais Linkas romāns “Pieviltā” vēsta par divām it kā atsevišķām sižeta līnijām, kas beigās saplūst vienā aizraujoši negaidītā atrisinājumā.
Savā mājā tiek nogalināts pensionēts kriminālizmeklētājs Ričards Linvils. Viņa meita, Skotlendjarda darbiniece Keita ierodas no Londonas, lai neoficiāli iesaistītos izmeklēšanā, neuzticoties vietējam izmeklētājam, kuram ir problēmas ar alkoholu. Kad tikpat nežēlīgos apstākļos tiek noslepkavoti vēl divi Linvilam tuvi cilvēki, kļūst skaidrs, ka nozieguma izdarītājs ir saistīts ar kādu notikumu pagātnē, kurš acīmredzami arī pēc daudziem gadiem joprojām ietekmē daudzu ļaužu likteņus. Taču izmeklētāji maldās tumsā, nespējot uztaustīt trauslo pagātnes pavedienu, kas varētu novest pie slepkavas un tā motīviem.
Tikmēr scenāriju autors Džonass Kreins ar sievu un adoptēto audžudēlu nolemj doties divas nedēļas garās brīvdienās uz vientuļu fermu Jorkšīras tīrelī, lai bez telefoniem, interneta un televīzijas atslēgtos no stresa pilnās ikdienas. Diemžēl jau no paša sākuma šis nodoms ir ļaunu vēstošs, jo vientuļais nams, atšķirts no ārpasaules, kļūst par ideālu slēpni policijas meklēšanā esošam noziedzniekam.
Sacīt, ka man ārkārtīgi patīk Linkas darbi, nozīmētu nepateikt neko. Es tajos iegrimstu un iznirstu vien tad, kad pulkstenis rāda krietni vēlu stundu vai arī kad beidzot ar skumīgu nopūtu un kaut cik remdētām lasītāja slāpēm ir aizšķirta pēdējā lappuse. Un ja būtu pie rokas, katrreiz ķertos pie nākamā darba. Romāns “Pieviltā” jau ir krietni labāks par “Bez pēdām pazudusī” un “Maldi”. Arī šajā grāmatā Linkai izdodas radīt to tik tikko jaušamo briesmu un nedrošības atmosfēru, kas ieskauj galvenos varoņus. Un tas autorei izdodas tik dzīvi un patiesi, ka varoņi vēl ilgi turpina savu eksistenci manā prātā arī tad, kad grāmata uz brīdi nolikta malā. Atšķirībā no citiem darbiem, šajā Linka savā absolūti perfektajā manierē šķetina ne tikai varoņu personīgās psiholoģiskās problēmas, bet arī vedina lasītāju uzdot jautājumus par kriminālizmeklētāju darba aizkulisēm un atbildību sabiedrības priekšā. Ko darīt, ja jāizvēlas starp sev tuvu cilvēku pasargāšanu un noziedznieka sodīšanu? Kādas sekas ir izmeklētāju rīcībai, ja apstākļi tiek iztulkoti sev vēlamajā virzienā un īstenībā, tvarstot nepareizo noziedznieku, sabiedrība tiek apdraudēta vēl vairāk? Tajā pašā laikā romāns liek aizdomāties par to, vai sabiedrība nav pārāk vienaldzīga pret citiem sabiedrības locekļiem? Cik ilgam laikam jāpaiet, līdz kāds sāks meklēt savu bez vēsts pazudušo paziņu vai draugu? Cik gan daudz uz pasaules ir vientuļu cilvēku, kuru pazušanu vai nāvi neviens nepamana vairākus mēnešus? Vai te neslēpjas dzīves un sabiedrības vienaldzības traģiskums?
Kā parasti, romāns neatstāj vienaldzīgu un ar nepacietību gaidu citus autores darbus.
Atsauksmes par citiem romāniem:
Lapsas ielejas baisais noslēpums
Mans pēdējo gadu labākais atklājums – ŠARLOTE LINKA
Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojusi Sinda Krastiņa. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
5 Comments