Hermaņa Heses filozofiskais romāns “Sidharta” ir grāmata, par kuras eksistenci es zināju labu laiku un kura regulāri uzpeldēja citur izlasītās atsauksmēs vai ieteikumos, bet acīmredzot tikai tagad bija pienācis īstais brīdis, lai to izlasītu. Romāns nav garš, to var izlasīt vienas dienas laikā, tomēr tā sniegais iespaids ir pietiekami liels, lai vēl labu laiku pārdomātu lasīto vai dotos tālākos pētījumos pa vienlaikus sarežģīto un vienkāršo dzīves patiesību meklējumiem.
Sidharta ir jauns brāhmana dēls, kurš vēlas iepazīt un atrast dzīves jēgu, sevi pašu un savu patību. To viņš nespēj, dzīvojot sava augtsdzimušā un turīgā tēva namā, tāpēc ar labāko draugu un līdzgaitnieku Govindu dodas pie askētiskajiem mežā dzīvojošiem mūkiem – sāmaniem mācīties pacietību, gavēšanu, domāšanu un apgūt citas zināšanas, kas novestu pie dzīves piepildījuma sajūtas. Un tomēr Sidharta arī pie sāmaniem nerod to, ko meklē, un jaunekļa ceļš ved viņu gan pie Budas, gan pie mīlas mākslā izsmalcinātās kurtizānes Kāmalas, kuras kļūst par viņa skolotāju, mīļāko, draugu un bērna māti, gan pie bagāta tirgotāja, kas viņu apmāca praktiskās zinībās. Sidharta kļūst turīgs, bet vienlaikus iegrimst seklajās dzīves baudās un pazaudē savu sākotnēji izvirzīto eksistences mērķi. Savu pēdējo dzīves posmu Sidharta pavada pie upes dzīvojot vienkāršu, pazemīgu dzīvi kopā ar pārcēlāju Vāsudevu, mācoties ieklausīties upes valodā un pieņemt rūgto mācību, ko viņam sniedz paša dēls.
Grūti ir aprakstīt šo darbu tā, kā tas būtu to pelnījis. Tā ir kā klejojums dziļi lasītājā pašā esošas patiesības pasaulē. Tā ir klusuma un pārdomu pietura mūsu steigas pārņemtajā ikdienā. Parasti es skeptiski skatos uz pašpalīdzības un filozofiska rakstura grāmatām, jo neticu, ka cilvēki spēj izmainīt attieksmi un dzīves, sekojot citu pieredzei, viss nāk caur paša apgūtām mācībām, citādi nav iespējams nonākt arī pie dzīves jēgas. Sidhartas meklējumi pēc iekšējas laimes ved viņu pa dzīves ceļiem un neceļiem, viņš vēro citus no augšas un jau no paša sākuma viņā ir šī neremdināmā vēlme pēc piepildījuma, pēc izpratnes par pasaules kārtību. Ar to vien viņš atšķiras no vairuma līdzcilvēku. Un tomēr Sidharta neseko mācībām, neseko gudro padomiem, viedo vārdiem, bet meklē pats savu gudrības avotu.
Šis darbs apstiprināja daudzas no tām atziņām, ko pati biju noformulējusi dzīves gaitā. “Sidharta” koncentrētā veidā satur dzīves pamatvērtību izklāstu un viedu gudrību, jeb drīzāk, sekojot grāmatā paustajai atziņai, zināšanas, jo gudrību iemācīt un izstāstīt nevar. Neapgalvošu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas visi kardināli mainīs savu attieksmi pret dzīvi, bet tā var kalpot kā viens no ceļiem, kas ved pie pasaules un sevis paša izjūtu izpratnes, lai apzinātos, ka laiks neeksistē, tāpat kā neeksistē mūsu prāta radītās robežas starp labo un ļauno, starp meliem un patiesību, dzīvi un nāvi.
Neteiktu, ka Sidharta kā tēls man šķistu ļoti simpātisks, jo tomēr kopumā secinot, viņš savu dzīvi ir pamatīgi notrallinājis un nav mācējis izmantot to, kas konkrētā brīdī viņam ir piederējis. Var jau būt turīgs un augtsdzimis un tāpat dzīvot pēc principiem un mācīties klausīties dabas un mīlestības valodā. Jebkurā gadījumā grāmatu ir vērts ierindot starp tiem darbiem, kuru lasīšana būtu vēlama. Vismaz vienreiz dzīvē.
Pozitīvas atsauksmes par “Sidhartu” sniedz arī Spīgana un Doronike.
Citāti no grāmatas:
Manuprāt, tā, ko mēs dēvējam par “mācīšanos”, īstenībā nemaz nav. Ir tikai viena zināšana, ak, mans draugs, tā ir visur, tas ir Ātmans, tas ir manī un tevī, un katrā būtnē.
Sidharta juta, kāda tā ir laime – atzīties tādam klausītājam, iegremdēt viņa sirdī savu dzīvi, savus meklējumus, savas ciešanas.
Lēnām brieda atziņa, zināšana par to, kas īsti ir viedums, kas ir viņa ilgo meklējumu mērķis. Tas nebija nekas cits kā vien dvēseles gatavība, spēja, slepena māksla katrā mirklī, dzīves vidū domāt vienotības domu, just un ieelpot vienotību.
Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne. To var atrast, to var izdzīvot, var ļaut, lai tā tevi nes, ar to var darīt brīnumus, bet pateikt un iemācīt to nevar.
Laika jēdziens tiešām ir cilvēka radīts un piesaistīts Zemei, bet negribētos piekrist par meliem un patiesību. Tad jau nav jābrīnās, ka izdomātas ziņas tiek uztvertas, kā patiesība.
Par meliem un patiesību tur tā doma bija tāda, ka pasaule ir pilnīga visā savā daudzpusībā, līdz ar to arī meli ir svarīga daļa patiesības meklējumos, ka meli kā patiesības pretstats nepastāv, jo pasaule ir pilnīga katru acumirkli ar visu, kas tajā ir. Bet es ieteiktu izlasīt visu grāmatu, ir tā vērts!