KO APSKATĪT VIĻŅĀ DECEMBRĪ

Katru gadu pirms Ziemassvētkiem decembra vidū ar ģimeni dodamies izlūkgājienā pa Ziemassvētku tirdziņiem kaut kur ārzemēs, šogad kārta bija pienākusi Viļņai. Kaut kā bija sanācis, ka Lietuvas galvaspilsētu nebiju līdz šim apmeklējusi un tāpēc ar īpašu interesi gatavojos šim mazajam trīs dienu ceļojumam, kas beigās atnesa ne tās emocijas, kuras cerējām iegūt.

Vispirms jāsaka, ka jau pašā ceļojuma plānošanas sākumā saskāros ar zināmām grūtībām atrast to, ko es vēlējos sameklēt, piemēram, labākās ēstuves, interesantākās apskates vietas Viļņā un tās apkārtnē.

Pirmais pieturpunkts –  Traķu pils ezera vidū

Traķu pils apskate ir viegli apvienojama ar Viļņas apmeklējumu, jo Traķi atrodas vien 28 km attālumā no galvaspilsētas.  Agrāk Traķi bijuši Lietuvas lielhercogistes politiskais un administratīvais centrs. Šobrīd mazajā, bet ainaviskajā pilsētiņā mājvietu raduši ap 5200 iedzīvotāji.

Traķu pils jau sen ir bijis viens no galamērķiem, kurp vēlējos nokļūt. Ziemas sezonā pils ezera vidū, uz kuru ved diezgan romantiska izskata tilts, daudzviet tiek prezentēta kā Ziemassvētku vecīša rezidence un Traķi – kā Lietuvas Ziemassvētku galvaspilsēta un un tā kā man ārkārtīgi patīk gan pilis, gan ziema, gan Ziemassvētki, ar nepacietību gribēju izpētīt, ko tad Traķu pilī var apskatīt un cik tā ir ievērības cienīga saukties par Ziemassvētku vecīša rezidenci.

Vispirms Traķi paši par sevi ir diezgan skaista mazpilsēta – ezera kūrorts ar mierpilnu, klusu gaisotni (vismaz decembrī), gar ielām stiepjas omulīgu koka namiņu rinda, daudz ir veclaicīgā lauku stilā iekārtotu krodziņu, kas piedāvā tradicionālos lietuviešu ēdienus, cepelīnus un pīrādziņus ar dažādiem pildījumiem – kibinai. Jārēķinās, ka Traķos visur ir maksas stāvvietas. Pusdienošanai noskatām krodziņu “Senoji Kibinine”. Tomēr, kā par nelaimi, nez no kurienes pie mūsu nolūkotā krodziņā autobuss izmet veselu baru ķīniešu, kuri arī dodas pusdienās uz to pašu vietu. Tā kā negribam meklēt citu krodziņu, un nevēlamies stundu gaidīt otros ēdienus, paņemam kafiju un katrs pa diviem pīrādziņiem – kibinai, ar sēnēm, gaļu un biezpienu, kuri garšo ļoti labi.

Tālāk jau ceļš  pāri tiltiņam un koku pudurim ved uz pašu pili (ieejas maksa – 6 eiro). Pilī apskatāma ļoooti mūsdienīgā un modernā stilā veidota vēsturiska ekspozīcija (kura noteikti līdz ar pašas pils atjaunošanu izmaksājusi miljonus). Mani fascinēja iepriekšējo gadsimtu trauku, apģērbu, ziloņkaula un porcelāna izstrādājumu, atrasto naudas depozītu plašā kolekcija.

Pa vairākiem pils stāviem un kambariem iespējams izsekot Lietuvas vēsturei. Pati Traķu pils būtībā ir atjaunota no pašiem pamatiem, tāpēc īstenas vēsturiskas vērtības tai nav. Vienojāmies, ka tā izskatās līdzīga Bauskas pilij. Un kas attiecās uz pārdrošo apgalvojumu, ka Traķu pils ir Ziemassvētku vecīša rezidence, tad jāatzīst, ka mana māja  decembrī vairāk izskatās pēc Ziemassvētku vecīša nama nekā visa Traķu pils. Nekādu pēdu un liecību par pasākumiem, rūķīšu namiņiem un arī svētku rotājumi niecīgā klāstā, absolūtais minimums – viens skuju vainags un lampiņu virtenes gar koka margām pils iekšpagalmā. Var jau gadīties, ka visa svētku rosība un vecītis atbrauc vien nedēļas nogalē sestdienās, bet tas mūs vairs neskar, jo vilšanās tomēr ir pietiekami liela. Vien kārtējo reizi rodam apliecinājumu, ka lietuvieši prot mārketēt vietas, kurās nekā nav. Nu labi, ne jau tā, ka vispār nekā nav, bet nu patiesības skaļajos saukļos visbiežāk nav, nekā ir.

Vecpilsētas (ne)burvība

Domājot par Viļņas vecpilsētu un tās aprakstīšanu, kārtējo reizi apstiprinās apgalvojums, ka visas problēmas rodas no salīdzināšanas. Visa līdzšinējās pieredzes bagāža, viss iepriekš redzētais un izjustais neļauj skatīt Viļņas pilsētas centru un vecpilsētu īpaši pozitīvā noskaņā. Taču ikviena pieredze ir pieredze. Nepārrakstīšu katras dienas iespaidus, bet sadalīšu šo mazo pieredzes ceļojumu patīkamos secinājumos un  ne tik patīkamos.

Vispirms par netīkamajiem iespaidiem:

• Reti kuras pilsētas centrs ir radījis tik nolaistu, nekoptu iespaidu, pašā pilsētas sirdī ir ārkārtīgi daudz grausta izskata ēku, apzīmētu ar grafiti, saplaisājušām fasādēm, neestētisku izskatu un nolaistības auru.
• Pat decembra vidū pilsēta it nemaz nešķiet izrotāta Ziemassvētkiem, ar mūsu krāšņi un eleganti (lielākoties) izrotāto Rīgu vispār nav iespējams salīdzināt. Jā, pat Koknese un Jēkabpils ir vairāk izrotātas svētkiem. Viļņā nav īpašu rotājumu ne parkos, ne galvenajās ielās, vecpilsētā ir ne pārāk simpātiska, apaļu metāla rimbuļu egle. Vien dažas viesnīcas ir īpaši pacentušās ar fasādes dekorējumu, tas arī viss. Var jau gadīties, ka lietuvieši vienkārši netērē naudu rotājumiem, tā vietā ieguldot to citur, bet nu.. Katrā ziņā ne jau pilsētas centra ēkās un ielās. Jo arī ielas ir diezgan bēdīgā stāvoklī.
• Viens no must-have apskates objektiem mūsu ceļojuma plānā, protams, ir Viļņas Ziemassvētku tirdziņš (grūši nopūšos). Ko lai saka – bildēs tas izskatās nesalīdzināmi labāk. Ja gribas saglabāt naivu ilūziju par brīnumjauko Viļņu decembrī, paskatieties tirdziņa foto internetā un viss. It kā jau tirdziņam ir visai unikāls noformējums – no centrālās egles uz visām pusēm stiepjas baltu lampiņu virtenes, kas savienotas ar tirdziņa koka namiņu jumtiem, BET… Absolūti trūkst mājīguma, atrodoties zem šīm lampiņām, sajūta ir tāda, kā esot laboratorijā, nedaudz par daudz sterili un nemājīgi. Centrālā egle noformēta diezgan bezgaumīgi. Namiņi kā jau namiņi, paši par sevi nav slikti, bet atkal atceros skaistos Tallinas, Berlīnes, Ķelnes un Rīgas vecpilsētas Ziemassvētku tirdziņus ar simts un vienu detaļu, kas rada izcili skaistu kopējo noskaņu (lukturīši ar svecēm uz galdiņiem, kūpoši katli, uz vietas gatavotas mandeles,  kokgriezumi, korāļu dziedātāji utt.).
• Literātu iela vecpilsētā – tiek pozicionēta kā savdabīgs apskates objekts, ielas malā uz sienas izvietotas vairāk kā 100 dažādu ar Lietuvu saistītu rakstnieku liecības. Ja vēl tie būtu citāti vai kas tiešām apskates vērts. Pārsvarā tie ir maza izmēra gleznojumi, portretējumi un ne īpaši aizraujošas vizuālas liecības, no kurām neko nevar saprast.
• Viļņas tirgus. Nezinu, kā tur ir bijis senāk, bet laikam vizuāli un saturiski nekas īpaši nav mainījies. Pie tirgus kā jau tirgus apgrozās visai šaubīga kompānija un manai mammai tas noteikti paliks atmiņā kā kārtējais lietuviešu viltības apliecinājums (veci piena produkti!).

Viļņas vērtības – pakalni, svētvieta un sava republika

Neskatoties uz ne visai labo pieredzi, tomēr bija dažas ceļojuma pieturvietas, kas negaidīti un patīkami pārsteidza:

• Rītausmas vārti (lietuviski Aušros Vartai) –  iespējams, šī ir pati saviļņojošākā vieta Viļņā, kas atsver visas pārējās, kuras mums nesagādāja cerēto gandarījumu.  1522. gadā pēc Lietuvas lielhercoga Aleksandra pavēles ap pilsētu tika uzmūrēts varens aizsargmūris ar deviņiem vārtiem. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai šie vārti, kuru galvenā vērtība ir otrajā stāvā iebūvētā kapella ar Jaunavas Marijas ikonu, kurai piemītot brīnumdarītājas spējas un kura aizsargā tos, kas iziet pa šiem vārtiem, kā arī lūgšanām, kas tiek izteiktas pie ikonas, piemītot  īpašs spēks. Arī tiem ceļotājiem, kam sveša reliģiskā pasaules uztvere un ticība brīnumiem, ir vērts apmeklēt šo vietu.  Kapellā iespējams nokļūt pa mazām sāndurtiņām blakus esošās baznīcas sienā, labajā pusē uzreiz aiz vārtiem. No ielas puses veroties uz augšu, var saskatīt daļu no apgaismotās svētvietas. Ticēt Rītausmas vārtu brīnumainajām spējām vai neticēt – tas ir katra paša ziņā, taču nonākot šajā vietā, man tas sagādāja neticami lielu iekšēju saviļņojumu (kaut kas līdzīgs tika piedzīvots arī Aglonā). Šai vietai tiešām piemīt kaut kas neticami spēcīgs. Ar interesi vēroju cilvēkus, kuri tur atradās jau pirms manis un prātoju par to, ka mūsu ceļi bija krustojušies šeit, vietā, kur sakoncentrējās tik daudzu ļaužu vēlmes un lūgšanas. Šai kapellai pašai par sevi var piemist un var nepiemist īpašas spējas, bet, manuprāt, ikviena vieta uz pasaules, ja tā kalpo kā cilvēku miera, iekšēja klusuma, labestīgu pārdomu un Dieva apcerēšanas vieta, jau pati iegūst savdabīgu un saviļņojošu auru. Šķiet, es tur nosēdēju stundu, precīzi nepateikšu, jo laiks tajā mirklī vienkārši neeksistēja. Tā ir vieta, ko pavisam noteikti iesaku apmeklēt. Varbūt paliks vērā ņemams iespaids.
• Viļņas centrs ir ar ļoti izteiktu reljefu, kas patīkami konstrastē ar līdzeno vecpilsētas ieliņu labirintiem. Trīs krustu kalns un Ģedimina tornis atrodas samērā augstos pakalnos, un skats no tiem uz pārējo pilsētas daļu ir pat ļoti izteiksmīgs un ievērības cienīgs. Mūsu vizītes laikā gan laikapstākļi nebija no mīlīgajiem (miglaina, bezsniega decembra diena), bet pieņemu, ka aktīvajā tūrisma sezonā vasarā, kad apkārt zaļo parki un visu sedz zilas debesis, skats un apkārtne ir apbrīnas vērti.
• Īpaši nejūsmoju par pilsētu apskates ekskursijām ar autobusiem un audiogidu, bet Viļņas apskate šādā veidā sniedza koncentrētu informāciju par atsevišķām nozīmīgām pilsētas vēstures epizodēm, par kādreiz nolaisto, bet tagad prestižo un ekscentrisko mākslinieku  rajonu  Užupis un par Viļņas saistību ar ebrejiem. Starp citu, Užupis rajonam ir savi likumi (lielākoties smieklīgi), konstitūcija, prezidents utml. Iespējams, tā varētu būt interesanta pastaigu vieta, bet tā kā manējie kategoriski atsacījās klejot un meklēt piedzīvojumus Viļņas bohēmas citadelē un es pati, pārejot pāri tiltiņam un nokļūstot tur pievakarē, ieraugot skrandainus, liderīgi izvietotus karodziņus plīvojam pie ieejas koka namiņu un ielu labirintā, tomēr tā arī neatradu sevī vēlmi pētīt to visu tālāk, tāpēc diemžēl nevarēšu sniegt savu vērtējumu par šo vietu, vai to ir vērts apmeklēt vai nav. Var jau būt ka omulīgā vasaras vakarā tā ir pietiekami aicinoša un patīkama vieta pastaigai un laika kavēšanai.
• Viļņā ir divas vietējo gidu sabiedrības, kas piedāvā bezmaksas divu stundu ekskursijas  angļu valodā pa pilsētas centru kājām http://www.vilniuswithlocals.com/en/vilnius-free-tour un http://www.vilniusfreetour.lt/old-town-tour/

Kopumā ir skaidrs, ka Viļņu no brīvas gribas vairs neapmeklēšu, tomēr pateicoties dažām atsevišķām necerēti labām apskates vietām un gūtajām sajūtām, pilnīgi norakstāma šī ceļojuma pieredze nav. Jebkurā gadījumā šāda apkārtblandīšanās sniedz vienu ļoti lielisku atziņu – mūsu pašu zeme ir viena no skaistākajām un liela daļa Eiropas pilsētas centru nespēj līdzināties Vecrīgai. Bet šā vai tā ceļot ir skaisti. Tāpat kā atgriezties mājās.

Foto: Māra Bitāne, Hardijs Bitāns