“Stikla pilsēta” ir sērijas The Mortal Instruments trešā grāmata. Tie, kas lasījuši abas pirmās daļas “Kaulu pilsēta” un “Pelnu pilsēta”, atcerēsies, ka otrā grāmata beidzās ar to, ka Klerija sastapa senu mātes draudzeni, arī Ēnu mednieci, kas teicās zinām, kā atmodināt Klerijas māti Džoselīnu no komas. Lai atrastu iespēju glābt mātes dzīvību, Klerijai jādodas uz Stikla pilsētu – Ēnu Mednieku dzimteni. Diemžēl viņas brālis Džeiks par to nav sajūsmā un par visām varēm mēģina atturēt Kleriju no šī nodoma. Kad Klerija, pateicoties savām unikālajām spējām, beidzot nonāk Stikla pilsētā Idrisā, viņa sastopas ar Džeika un pārējo draugu noraidošo attieksmi. Izskatās, ka neviens nevēlas viņu šeit redzēt. Vienīgais, kas vēlas palīdzēt Klerijai, ir noslēpumainais un valdzinošais Sebastians, pret kuru Klerija jūt neizprotamu pievilkšanos. Klerijas tēvs Valentīns pa to laiku vervē dēmonu armiju, lai sagrābtu varu savās rokās. Lai uzveiktu Valentīnu, Ēnu medniekiem jāmācās sadarboties ar Pazemiešiem, un, iespējams, tieši Klerijas spējas radīt jaunas rūnas palīdzēs izcīnīt uzvaru.
Līdz ar sērijas trešo grāmatu darbība un spriedze nebūt neatslābst. Galvenokārt tādēļ, ka lasītājs zina – kaut kur gaisā virmo ne viens vien noslēpums, kam jāatklājas. Kas bija zināms Inkvizitorei un ko viņa nepaspēja pateikt? Kāpēc Valentīns bija tik iespaidots, redzot Klerijas spējas darbībā? Un vai Džeiks tiešām ir Klerijas brālis? Kas notiks ar Saimonu tagad, kad viņš kļuvis par vampīru, kas spēj uzturēties saules gaismā? Grāmatu var lasīt ļoti raiti, notikumi nestāv uz vietas, tomēr nekas nenotiek pārspīlēti strauji, autore paspēj pievērsties arī galveno varoņu – Klerijas, Džeika, Saimona – iekšējiem monologiem, kas darbu padara emocionālāku, līdz ar to es kā lasītājs nevaru nejust līdzi varoņiem.
Autore jūtami piestrādājusi pie seksuālās spriedzes radīšanas starp abiem galvenajiem varoņiem – Kleriju un Džeiku. Visu trešo grāmatu viņi cenšas pretoties savām jūtām un tieksmei vienam pret otru, reizēm tas izdodas, reizēm ne pārāk, bet, protams, nekas vairāk par pabučošanos nenotiek. Viss turas absolūtas pieklājības rāmjos, kas man atgādina ko? Protams – Bellu un Edvardu Stefanijas Meijeres Krēslas sērijā.
Nezinu kā citiem, kas lasījuši šo grāmatu, bet man vairāk par Džeiku un Kleriju un viņu mīlestības peripetijām, patīk otrā plāna varoņi – Saimons, Izabella un Alekss Laitvudi, ekscentriskais Magnuss. Neskatoties uz to, ka Saimons no paša sākuma tiek pozicionēts kā brilles valkājošs, datorspēles spēlējošs, kapučjakas valkājošs nūģis, ko arī Džeiks ik pa laikam neaizmirst atgādināt, viņš šķiet apbrīnojami interesants tēls, kuram īsti nav iespējams paredzēt tālāko likteni.
Viss, kas notiek ar grāmatas varoņiem, vedina mani padomāt par to, ko mēs saucam par ļaunumu. Vai Valentīns ir ļauns, jo vēlas mainīt līdzšinējo kārtību? Viņam pašam noteikti tā nešķiet, viņam liekas, ka viņš izdara pakalpojumu Ēnu mednieku pasaulei, jo gāzīs korumpēto, iesīkstējušo Padomi. Tomēr viņa izvēlētās metodes sava mērķa sasniegšanai ir nepieļaujamas, jo cieš pārāk daudz nevainīgu cilvēku. Viņš neredz ļaunumu, jo viņa izpratnē tie ir nepieciešami upuri, lai nonāktu pie īstā un pareizā mērķa. Savukārt dēmoni ir ļauni pēc būtības, visa viņu pastāvēšana ir ļaunuma apdvesta. Un vēl – neskatoties uz to, ka šī ir pirmā fantāzijas grāmatu sērija, ko esmu lasījusi, kurā apspēlēta homoseksuālisma tēma, tā man absolūti netraucē, kaut arī sajūsmā neesmu.
Daži citāti no grāmatas, kas īpaši palikuši atmiņā:
Džeiks Klerijai: “And then I met you. You were a mundane. Weak. Not a fighter. Never trained. And then I saw how much you loved your mother, loved Simon, and how you’d walk into hell to save them. You did walk into that vampire hotel. Shadowhunters with a decade of experience wouldn’t have tried that. Love didn’t make you weak, it made you stronger than anyone I’d ever met. And I realized I was the one who was weak.”
Džoselīna Klerijai: “I thought you would be safe if only I could keep that world hidden from you. I never thought about trying to protect you by helping you to be strong and to fight.”
Vēl grāmatā ir viens interesants moments – Klerija sastopas ar Eņģeli Raciēlu – Ēnu mednieku radītāju. Viņa var izteikt vienu vēlēšanos, tikai vienu, jebko, ko vēlētos iegūt. Domāju, ka šāda situācija ikvienam parādītu, kāds viņš ir. Katrs pie sevis varam padomāt, ko gan mēs vēlētos.
She could ask for anything, she thought dizzily, anything—an end to pain or world hunger or disease, or for peace on earth. But then again, perhaps these things weren’t in the power of angels to grant, or they would already have been granted. And perhaps people were supposed to find these things for themselves.
Ieskats nākamajā grāmatā – Kritušo eņģeļu pilsēta.
5 Comments