Tas sākas ar asinīm. Ar stindzinoša un nedaudz šķebinoša notikuma pārstāstu. Vilku plosīta stirna pusdzīva nogrimst ledus klātā meža ezerā. Tā ir tikai viena no daudzajām Mātes dabas mācību stundām Gerijam Polsenam, kurš atstatus to visu novēro savu suņu vilktajās kamanās.
Iepazinusi autora piedzīvoto Iditarodas sacīkstēs grāmatā “Ziemas deja”, alku pēc vēl kāda līdzīgā stilā sarakstīta Polsena daiļdarba un tālab ķēros pie “Woodsong”. Latviešu valodā darbs nav tulkots.
Grāmata sastāv no vairākiem īsiem stāstiem. Vispirms lasītājs iepazīst atsevišķus fragmentus iz autora pieredzes ar kamanu suņiem, to raksturu, saprātu, mežonīgo izturību un pat spēju jokot un palīdzēt savam saimniekam krīzes situācijās. Autors apraksta nelielas epizodes no izbraucieniem pa mirdzoša sniega klātajiem Aļaskas bezgalīgajiem klajumiem, brikšņainiem mežiem un kalnainiem apvidiem. Polsens ar suņiem bieži vien ir projām no mājām vairākas dienas, vērodams dabu, apkopdams suņus un katru reizi iemācīdamies kaut ko jaunu – vai nu no saviem suņiem, vai no dabas norisēm. Aizraujoši ir arī autora pieredzējumi naktīs sniegotos mežos – gadās arī pa spocīgam momentam, kas pat mani lasot nedaudz sabaidīja.
I believed in the fairy-tale version of the forest until I was close to forty years old. Gulled by Disney and others, I believed Bambi always got out of the fire.
Otru grāmatas pusi veido Iditarodas sacīkstes apraksts. Septiņpadsmit garas nogurdinošas dienas Poulsens vada braucienā pa bīstamajām, vientulīgajām Aļaskas ārēm, aizsalušo Beringa jūru, kalniem, Izdegu (liels klajums, kuru sedz celmi, pussadeguši baļķi un zari, kuriem jāizcērtas cauri). Tā izskatās, ka autors pārstāstījis to pašu braucienu ko Ziemas dejā, ietverot jau tik pazīstamo misēkli – nakts aizsegā nomaldīšanās no takas krietnu 40 jūdžu tālumā, sev līdzi novirzot trīsdesmit citu baucēju pajūgus, ar to atšķirību, ka te tas tiešām ir tikai pārstāstīts, savukārt Ziemas dejā bija daudz dziļāks ieskats, daudz niansētāks un izjustāks.
I knew that somewhere in the dogs, in their humor and the way they thought, they had great, old knowledge; they had something we had lost.
Polsena filozofija, ko viņš mēģina nodot lasītājiem, un kas man ļoti iet pie sirds, ir prasme ieklausīties tajā, ko mums vēsta savvaļas daba, spēja ieskatīties pasaulē ārpus datora un TV ekrāna, ielūkoties pirmatnībā un kamanu suņa dvēselē un atrast tur to, ko esam aizmirsuši savā pārlieku straujajā tehnoloģiskajā attīstībā, un to, kā mums visvairāk pietrūkst ikdienā – sapratne par visu lietu kārtību, dzīvošana saskaņā ar savu sirdsapziņu un ar dzīvo dabu.
Šobrīd Gerijs Polsens dzīvo Aļaskas mežos kopā ar sievu, nododas kamanu suņu turēšanai un ir ļoti ražīgs rakstnieks, ik pāris mēnešos sarakstīdams jaunu grāmatu, lielākoties young adult fiction žanrā.