Ieraugot, ka ir izdota grāmata par pārgājienu tepat Latvijā, sarosījos un ar skubu dabūju grāmatu lasīšanai. Ir lasītas visādas ārzemnieku – staigātāju pieredzes pa Santjago ceļu vai Klusā okeāna taku, taču latviešu pārgājienu apraksti nav sastopami biezā slānī.
Jau ar pašu pirmo teikumu autore mani aizrāva. Stāsts, kas kā pazemes upe vijās zem Lauma ikdienas pieredzējuma, viņas lielā sāpe un pamatīgākā mācībstunda ir attiecības ar tēvu, un no tā izrietošais zemais pašvērtējums, kritika pret sevi, nepilnvērtības sajūta. Man kā lasītājam, protams, gribas, lai galvenais varonis, šajā gadījumā autore, piedzīvo atlabšanu un dvēselisku dziedināšanu, ko sniedz ceļš. Grāmatā Lauma piedzīvo 12 transformējošas pārgājiena dienas pa Vidzemi un Latgali. Un aprakstīts tas viss ir ļoti labā, tēlainā valodā.
Lauma pamana smalkās pasaules nianses, viņas vārdi vijas kā ceļš zem kājām. Pārgājiens ir trauksmains un daudzveidīgs, pilns baiļu, drosmes, neticības, bezspēka, taču otrā svaru kausā ir ticības iegūšana, atvēršanās pasaulei, sava iekšējā spēka apzināšanās, sevis pieņemšana.
Citāti:
Ceļojums patiesībā ir maksimāla atvēršanās pasaulei, nevis aiziešana no tās.
Visgrūtākais ir nevis īstenot pašu ekspedīciju, bet gan izturēt turbulences zonu, kurā manas domas par katru cenu grib noslāpēt liesmu, kas mani aicina traukties ārpus prāta nospiedošajām važām.
Es tik izmisīgi biju meklējusi remdējumu šim ilgu pilnajam izsalkumam ārējā pasaulē, un izrādījās, ka šis remdējums esmu es pati. Un tas atnāca tieši tur, kur slēpās manas neizdzīvotās sāpes un neiekustinātās sēras par tēva atraidījumu.
Smadzenes spēj pieļaut tikai to, ko tās ir pieredzējušas, – man pašas spēkiem bija jārada pavisam jauna pasaule, kur ticība sev un savām spējām kļūtu iespējama.
Latgales vaibsti krasi atšķīrās no Vidzemes sejas – tie bija cieši piekļauti, košās krāsās triepti, nenofrizēti un nekārtīgi, bet tādi, kuros dzīve izgrebusi savu īstumu līdz mielēm un kuros gribas ieskatīties dziļāk.
Dziļās sēras bija ielauzušas plaisu, pa kuru ienāca kāds ciemiņš, nesot izpratnes un drošības siltumu. Ciemiņš tur ilgi bija stāvējis pie manas sirds durvīm, kas bija aizbultētas ar desmit slēdzenēm. Labāk iespundēšos iekšā, tā drošāk. Ja nu atkal mani nicinās, pazemos, kritizēs? Bet ciemiņš tur bija ilgi un pacietīgi gaidījis, kad beidzot atvēršu durvis un ieraudzīšu, ka aiz visām tām šausminošajām un baisajām sajūtām, ļaunajām balsīm un domām vienmēr ir atradusies žēlastība.
Izdevniecība AS “Latvijas Mediji”.