Ceļš pie sevis: Šerila Streida “Mežone”

Divdesmit sešus gadus vecā Šerila Streida smagi pārdzīvo mātes pāragro, vēža izraisīto nāvi un savas vainas dēļ izjukušo laulību. Ieslīgusi brīvo attiecību un narkotiku valgos, viņa nespēj sakārtot savu dzīvi, līdz nejauši veikalā pamana ceļvedi par Klusā okeāna piekrastes kalnu taku. Domas par taku pamazām pārtop pārliecībā, ka avantūristiskais pārgājiens palīdzēs rast ceļu atpakaļ pie sevis pašas un sadziedēt savu saplosīto būtību. Absolūti fiziski nesagatavota, tomēr apņēmības pilna Šerila uzsāk pārgājienu pa vienu no skaistākajiem dabas apvidiem Amerikā, stiepjot smagi piekrautu mugursomu, ko nodēvē par Monstru, paciešot noberztas kājas, skaitīdama nokritušos kāju nagus un nepadodamās mežonīgas svelmes,  ledaina aukstuma, klaburčūsku un baiļu priekšā.

Šerilas Streidas autobiogrāfiskais stāsts “Mežone” (Wild) mani pirmām kārtām piesaistīja ar savu tēmu –  autore tajā apraksta savu pirms vairākiem gadiem piedzīvoto pārgājienu pa Klusā okeāna piekrastes kalnu taku apmēram 1800 kilometru garumā. Ceļošana pa Ameriku, it īpaši pa tās dienvidrietumu reģionu šobrīd man ir aktuāls jautājums, jo lēnām, lēnītiņām sāku plānot  savu Amerikas megaceļojumu. Lai arī neplānoju ceļot tādā pašā veidā un vienatnē, tomēr radās vēlme iepazīties ar grāmatā aprakstīto, lai izprastu, kādi apstākļi valda ASV dienvidrietumos un ar ko ceļotājam jārēķinās.

Savu piedzīvoto autore apraksta ļoti raiti, neieslīgstot garos apcerējumos par dabas skaistumu un varenību, viss grāmatā atrodams mērenās, patīkamās devās – gan kalnu un ainavu apraksti, gan autores dialogi un tikšanās ar citiem ceļotājiem, gan gremdēšanās atmiņās. Ik pa laikam pārgājienu pa taku pārtrauc atmiņu uzplaiksnījumi no bērnības, trakulīgajiem tīņu gadiem, mātes slimības laika, laulības perioda. Un tad ir satikšanās ar citiem ceļotājiem, kolorītiem un trakiem, mierīgiem un labestīgiem, un tikai retu reizi aizdomīgiem un nepatīkamiem.

Lasot ceļotāju sarakstītos darbus, apbrīnojami, cik daudz vienu un to pašu likumsakarību parādās katrā no tiem. Izkļūstot no civilizācijas raibā jucekļa, no mūžam visur apkārt esošās cilvēku burzmas, stresa, informācijas pārbagātības, kurā slīkstam ik dienas, cilvēks, kurš nokļuvis mežonīgas dabas apstākļos un labprātīgi pakļaudams sevi dabas untumiem, tomēr gūst to, kas daudz vairāk nekā jebkas cits palīdz izdzīvot –  apziņu par  savu esamību un savu spēku neizsmeļamo robežu. Šerilai taka sniedz rūdījumu, ko nespēj dot ikdienas dzīve ērtībās un omulībā. Tikai smagos apstākļos iespējams izjust dzīves brīnišķīgumu un vienreizīgumu. Lai arī atrašanās dabā izsūc spēkus un reizēm noved līdz savu spēju galējai robežai, tā tomēr piepilda ar vēl neiepazītu enerģiju un dzīvotgribu. Šķiet, ka neviens psihologs, lai arī cik dārgs un ievērojams būtu, nespēj sakārtot dzīvi labāk par Klusā okeāna piekrastes kalnu taku. Vai jebkuru taku, kalnu, maršrutu vai ceļojumu ārpus ierastās dzīves.

Sajūta bija tāda, it kā es nezinātu, ka varu elpot, un tad pēkšņi es spēju ievilkt elpu. Smējos no prieka, un jau nākamajā mirklī es pirmo reizi, kopš atrados uz takas, raudāju. Es raudāju, un raudāju un raudāju. Neraudāju aiz laimes. Neraudāju arī aiz skumjām. Neraudāju ne mammas, ne tēva, ne Pola dēļ. Es raudāju, jo jutos pārpilna – ar tām vairāk nekā piecdesmit dienām uz kalnu talas un arī ar tām 9760 dienām, kas bija pirms tam.

Vienīgais mīnuss grāmatai manā skatījumā ir tas, ka pati galvenā varone man neizraisīja simpātijas. Viņas žēlošanās par savu neizdevušos dzīvi nespēja radīt līdzjūtību, jo dzīves likstās vainojama tikai pati. Diezgan uzkrītoša ir Šerilas apsēstība ar vīriešiem. Gods kam gods, vismaz viņa pati to atzīst, tāpat kā atzīst to, ka nespēj pat nokomplektēt ceļojumam domāto mugursomu, paņemot līdzi kosmētikas maku ar losjoniem un skuvekļiem, saliekamo zāģi, prezervatīvu paku un citas grabažas, ko pēc tam nespēj pat lāgā pastiept, nekļūstot citu acīs par apsmiekla objektu. Un tomēr es apbrīnoju viņas spēku turpināt ceļu un nepadoties brīžos, kad sāpes, bailes vai apstākļi būtu piemērots pamatojums izbeigt visu un atgriezties atpakaļ ikdienā.

“Saki man, ko tu domā darīt ar savu vienīgo mežonīgo un brīnišķīgo dzīvi?” /Mērija Olivera/

Grāmatas noslēgumā var just, ka Šerilas personība piedzīvo izaugsmi un  ilgais vairāku mēnešu pārgājiens   iemāca uz dzīvi raudzīties citādāk un apjaust, ka nav iespējams iegūt savu laimi, pašai tikmēr bradājot pa savām attiecībām un pārguļot ar neskaitāmiem vīriešiem, kā arī mokoties pašpārmetumos.

Un beigas.. Tās bija lieliskas un izjustas, tieši tādas, kādām tām jābūt pēc tik ilga ceļojuma. Kopā ar autori man bija žēl pamest takas sniegto vientulību un mieru un  atgriezties trauksmainajā civilizācijā. Un tomēr Šerilai ir jāatgriežas, taču nu jau daudz spēcīgākai, pieredzējušākai un, pats būtiskākais,  izdziedinātai.

Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.

Līdzīgas tematikas grāmatu ieteikumi:

Asprātīgi un aizraujoši par mežonīgajām Iditarodas kamanu suņu sacīkstēm 1800 km garumā, viena no manām iemīļotākajām grāmatām –  Gerijs Poulsens “Ziemas deja” (apraksts)

Gājiens pa slaveno Santjago de Kompostelas ceļu Spānijā – Hape Kerkelings “Kādu laiku būšu prom” (apraksts)

2014.gadā uzņemta filma Wild ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā, tomēr atsauksmes par filmu IMDB ir tik sliktas, ka apsveru netērēt laiku un neskatīties filmu.