Tumsā gail ogļu celiņš, kuram apkārt sastājušies cilvēku stāvi ar tikai vienu uzmundrinošu vārdu uz lūpām: „Jā!” Fonā skan Iļģu mūzika, vēl vairāk pastiprinot gaidāmo tikšanos ar nepieradināto, pirmatnējo Prometeja dāvanu cilvēkiem – uguni.
Virsraksts ir pareizs – runa būs par staigāšanu pa uguni un manu pirmo pieredzi saistībā ar to.
Es nebūtu šajā pasākumā nokļuvusi, ja neuzaicinātu draugi. Ugunsstaigāšanu Latvijā organizē FireHawk un tā notika vasaras sākumā lauku mājās Rīgas tuvumā – klusā, skaistā vietā. Pasākuma jēga ir uzdrīkstēties darīt to, no kā ir bail, pierādīt sev, ka neiespējamais ir iespējams, pārvarēt savas barjeras, kas traucē sasniegt mērķus. Ja jau spējam pāriet pāri ugunij, kas gan spēj mūs apturēt?
Neesmu vēl izlēmusi, vai iet. Izlemju, ka skatīšos pēc apstākļiem. Vispirms ir ievadlekcija, par to, ko vispār nozīmē ugunsstaigāšana, kāda ir tās vēsture, ko cilvēki iegūst no staigāšanas pa oglēm utml. Tad ir jādodas kraut sārti. Organizatori daļu darba jau paveikuši, dalībniekiem tiek lūgts katram pielikt pagales, pie sevis domājot par savām vēlmēm un to, ko no šī pasākuma grib iegūt. Drīz uguns apņem četrus sārtus un neizturama svelme sitas sejā, visi atkāpjas un domīgi lūkojas uguns spēkā, kas drīz ieslēpsies mazās ogļu kaudzītēs.
Pēc stundas jau metas tumsiņa un sārti ir izdeguši. Ogles glabā 500 grādu karstumu, tās ar grābekļiem tiek sastumtas vagām līdzīgās garenās kaudzēs, kurām blakus tiek izveidots ogļu celiņš staigāšanai. 4 metri.
Piedaloties, ir jāievēro vairāki nosacījumi – divi no tiem: nekādu telefonu un visiem basas kājas, pat ja nav domu iet pāri. Parasti es vasarās daudz staigāju apkārt basām kājām, bet tur tas viss šķiet tā pirmatnēji, mežonīgi. Protams, mūzika dod savu artavu. Ir cilvēki, kam šī ir pirmā dalība, un ir jau veterāni (ak jel!). Un tad sākas. Pārējiem skaļi saucot „Jā!”, no kopējā bara atdalās tumši stāvi, kas viens pēc otra apņēmīgi soļo pāri oglēm. Es ilgi nevaru saņemties, man, goda vārds, ir bail, jo tā ir uguns, karstums, ogles, tas nav izdeguļu ceļš, bet īstu, kvēlojošu ogļu paklājs, kuram braši un itin mierīgi dodas pāri citi, un es mēmā neticībā pārsteigumā pavērtu muti skatos uz viņiem kā uz kaut kādiem pārcilvēkiem no citas pasaules, kur acīmredzot viņi to vien dara, kā vēsā (ha-ha!) mierā soļo pāri oglēm ik dienas. Daudz, daudz cilvēku stāv rindā un mierīgi iet pāri, it kā tas būtu parasts grants celiņš, daži teju pārskrien, bet tā gan nedrīkst.
Mani draugi, kuri nāca uz šejieni skeptiski, jau ir pārgājuši, tikai es vēl minstinos un cīnos ar sevi, cīnos ar to, ko nepazīstu, taču redzot, ka citi to spēj, saprotu, ka arī man jāvar, ka nevaru aiziet no šejienes prom nepārgājusi, jo tad zustu visa pasākuma apmeklēšanas jēga. Un tad es saņemos, sakopoju sevī visu spēku, kas man ir, un, trīcot un drebot par savu neticamo uzdrīkstēšanos, speru soli virs stihijas, no kuras esam iemācījušies baidīties jau no mazotnes. Tikai trīs soļi un esmu jau pāri un pat neatceros, ka ir iespēja pamērcēt pēdas auksta ūdens bļodās celiņa galā, nē, bļodas mani neinteresē, es esmu sajūsmā par to, ko tikko izdarīju. Tumsā sazīmēju un pieskrienu pie sava bariņa, taču neko īsti sakarīgu nespēju pateikt, vien skatos uz pārējiem ar prieka pilnām acīm un lēkāju uz vietas. Ko es jutu, kad gāju pāri? Patiesībā tikai vieglu siltumu. Pēdas maķenīt nosmērētas, bet sajūta ir vienkārši neizstāstāma, fantastiska, lidojoša.
Eju pāri oglēm vēlreiz, šoreiz gan sanāk pašļūkāt ar kāju un tas nav pareizi, pēda uzreiz iegrimst oglēs un tad gan gar pēdas ārmalu var just dedzinošu sajūtu, bet tas nav nekas, es tāpat eju trešo reizi, jo nekādu čūlu un apdegumu nav, ir tikai neiedomājama brīvības sajūta. Apkārt smaidošas cilvēku sejas, man blakus stāv laulāts pāris (laikam) ap 40 gadiem, var redzēt, ka vīram tā ir pirmā reize un viņš ir satraukts un laimīgs kā bērns. Sieva ir nedaudz piesardzīgāka, mēs pārmijam pāris vārdu.
Nobeigumā top garais celiņš – 12 metri, uz kuru rinda ir garum gara, kamēr saņemos, un iestājos rindā, ugunsstaigāšanai tiek pielikts punkts. Un varbūt labi vien ir, trakot nevajag. Nākamreiz. Šis konkrētais pasākums bija par ziedojumiem, bet gada garumā parasti tiek rīkoti dažādi līdzīgi pasākumi – ugunsstaigāšana ģimenēm, vasaras personības izaugsmes nometnes, staigāšana pa stikliem u.c.
Pēc visa šī pasākuma es vairākas dienas jutos ļoti interesanti – it kā manī būtu ieplūdis kāds svešāds spēks, it kā man būtu norautas dzīves laikā uzaudzētās „bruņas”, it kā tuvā tikšanās ar uguns spēku mani būtu attīrījusi no liekā. Es jutos ļoti emocionāla, jūtīgāka, bet tajā pašā laikā arī pārliecinātāka. Pie saviem mērķiem, protams, joprojām ir jāstrādā, uguns neatrisina problēmas, tā tikai iedod spēku un apziņu, ka mēs spējam daudz, daudz vairāk, nekā reizēm iedomājamies. Pats galvenais ir tikai spert pirmo soli. Tad jau viss notiks.
Organizatoru mājaslapa: http://www.fire-hawk.eu/lv/
Vēsturiski un ģeogrāfiski staigāšana pa karstām oglēm nāk no Senās Romas – ja cilvēks varēja pāriet, viņš tika atbrīvots no nodokļiem. Pa oglēm staigājuši šiītu musulmaņu sektas, ortodoksālo grieķu un bulgāru kristiešu draudzes, bušmeņi, hindu indieši un japāņu daoisti.
Mūsdienu ugunsstaigāšanas pamatlicējs pasaulē ir amerikānis Tolijs Barkens. Viņš ilgu laiku pētījis senās tradīcijas, lai saprastu to dziļāko jēgu. Jau pagājušā gadsimta 70. gados Barkens izveidojis The Firewalking Institute of Research and Education, īpašu institūtu, kur sācis mācīt ugunsstaigāšanu. Latvijā patlaban darbojas trīs instruktori, kuri organizē līdzīgus pasākumus.
Foto no Fire Hawk arhīva
1 Comment