Vai atceries, kā bērnībā ar aizrautību lasīji pasaku grāmatas un vēlējies, kaut viss rakstītais būtu patiesība un kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem, jūrām un mežiem pastāvētu brīnumu pilna pasaule, kurā mājo fejas, rūķi, milži, princeses, kas aizmigušas ērkšķu ieskautā mūra pilī, prinči, kas pārvērsti par krupjiem, ļaunās karalienes un labās pameitas? Pasakas, kurās labais vienmēr svin uzvaru, kurā Ansītis un Grietiņa pieveic ļauno raganu, trešais tēva dēls iegūst sev princesi par sievu un pusi karaļvalsts un visi brīnumu priekšmeti vienmēr pieder tiem, kas tos nopelnījuši. Tad nāc, seko līdzi Jākobam Reklesam Spoguļpasaulē. Tikai neceri uz laipnu sagaidīšanu un negaidi brīnumpasaku labās beigas. Spoguļpasaule ir bīstamāka un šausminošāka par visām pasakām, ko tu līdz šim esi pazinis, un tajā mītošās lietas un būtnes nekad nav tādas, kādas tās izskatās. Sniegbalti, slepkavnieciski vienradži sargā ieeju feju valstībā, dziļā, drūmā mežā klejo asinkārais Skroderis, kas šuj apģērbu no cilvēku ādas, akmens miesas cilvēki spēj iesēt akmeni citu cilvēku ādā un ārēji mierpilno upju dzelmē mīt ļaunās lorelejas.
Divi brāļi caur spoguli nokļūst Spoguļpasaulē. Jākobs jau gadiem iepazinis dīvaino pasauli, vācot karaļiem un karalienēm brīnumpriekšmetus un radības ar maģiskām spējām. Kādu dienu Vils, sekodams vecākajam brālim, arī nokļūst pasaku pasaulē un notiek negadījums. Vila āda lēnām pārvēršas nefrītā un Jākobam nav daudz laika, lai izglābtu brāli un nepieļautu viņa pārvēršanos par akmens cilvēku ar akmens sirdi, kas izdzēstu Vilam jebkuras atmiņas par iepriekšējo dzīvi.
Mani ļoti valdzināja šī Kornēlijas Funkes aprakstītā pasaule – vienlaikus nežēlīga un viltības pilna, draudīga un valdzinoša, tumša un pazīstama. Tā šķiet dīvaini reāla, jo tajā cilvēku un citu radījumu rīcību un likteņus virza tās pašas kaislības, kas mūsu pasaulē. Kaut arī reizēm Spoguļpasaulē, atbilstoši pazīstamo pasaku labajiem priekšrakstiem, labie izglābjas par spīti visām briesmām, kā samaksa tiek atņemts visdārgākais.
Iepazīšanās ar Spoguļpasauli rada savādu tukšuma sajūtu, brīnuma izjūta ir pazudusi, jo bieži uzvar ne jau labākais un godīgākais, bet gan stiprākais, viltīgākais, bagātākais. Un Jākobs to diemžēl izjūt uz savas ādas. Mani valdzināja Spoguļpasaules skarbums, daudzu lietu pieminēšana atsauca atmiņā bērnībā lasītās pasakas – runga ir maisa, galdiņ klājies, naudas kabatlakatiņš.
Grāmatas vāks – sudrabots spoguļa ietvars uz melna fona – simboliski ataino ieeju brāļu Grimmu tumšāko pasaku pasaulē. Atverot vāku, tu tāpat kā Jākobs, kas uzlicis plaukstu uz spoguļa, labprātīgi tiec ierauts Spoguļpasaulē un esi tās gūsteknis līdz pat pēdējai lappusei.