Postošais mīlestības spēks: Arčibalds Kronins “Trīs mīlestības”

arčibalds kronins trīs mīlestības

Romāna darbības laiks ir 19. un 20.gadsimta mija.  Lasītājs tiek iepazīstināts ar  divdesmit sešus gadus veco  Lusiju Mūru, viņas vīru Frenku un mazo dēlēnu Pīteru, kuri laimīgi un saticīgi vada dienas mazā namiņā nelielā Skotijas pilsētiņā. Lai gan Lusija apzinās savu laimi būt par māti un sievu, un ir apmierināta ar dzīvi, viņai piemīt ambiciozas tieksmes pašai virzīt sev vēlamos notikumus un kontrolēt apstākļus, kas, kā jau pašā sākumā autors liek nojaust, nesola neko labu. Lusijas vīrs Frenks ir ceļojošs tirdzniecības aģents, kūtrs un lēnīgs, lai pats virzītos pa karjeras kāpnēm, tāpēc Lusija lietu ņem savās rokās un pati apņemas Frenka vietā lūgt viņa priekšniekam paaugstinājumu. Un te sākas konfliktsituācija, ko vēl vairāk saasina Frenka māsīcas Annas klātbūtne. Anna nekautrējas norādīt Frenkam viņa lielo atkarību no sievas un tāpēc ģimenes laimē sāk rasties plaisas. Vai arī laime ir bijusi tikai šķietama tieši tādēļ, ka Frenks nekad nav iebildis pret Lusijas dzelžaino vadību. Viņas īpatnējais raksturs, postošā tieksme kontrolēt visu, slimīgais īpašnieces instinkts attiecībā uz vīru un dēlu saārda viņas dzīvi un attiecības ar līdzcilvēkiem, taču pats interesantākais ir tas, ka Lusija tā arī nespēj izprast savu vainu dzīves nelaimēs, kas viņu piemeklē.

Reti kurš autors spēj radīt tik niansēti izstrādātus, raksturā individuālus un atmiņā paliekošus tēlus kā Arčibalds Kronins. Centrālais personāžs ir Lusija un viņas dzīves trīs lielās mīlestības, kam viņa ziedo sevi visu – vīrs, dēls un Dievs. Un, kā lasītājs no malas redz, reizēm šī ziedošanās ir veltīga un pārspīlēta. Lusija palaiž garām iespēju padarīt savu dzīvi laimīgu, jo viņas izpratnē nekas nedrīkst viņu novirzīt no mērķa – mīlēt un ziedot šai mīlestībai visus spēkus. Taču Lusijas mīlestība ir postoša un smacējoša, un agri vai vēlu mīlestības objekts vairs nespēj īstenot pats savas vēlmes, ja tās nesakrīt ar Lusijas plāniem.

Kaut arī lasītājs redz Lusijas ārkārtīgi nepareizo rīcību, ir brīži, kad viņa izraisa žēlumu un līdzjūtību – kad dēla izlaidumā viņai nav pat ko īsti vilkt un nākas kurpē likt kartonu, lai apslēptu cauro zoli, kad viņa ļauj izraut sev sāpošos zobus bez anestēzijas, lai ietaupītu dažus šiliņus, kad dēlam pērk un gatavo vislabāko, kamēr pati pārtiek no mazumiņa, lēnām sagraujot savu veselību.

Interesanti un saistoši ir ne tikai romāna varoņi, bet arī pati vide un dažādie dzīves apstākļi, ko piedzīvo Lusija – mīlīgā dzīve Skotijas mazpilsētas namiņā, greznie apstākļi turīgas sievietes mājoklī, nožēlojamā eksistence nolaistā īres daudzdzīvokļu namā, skarbā un pieticīgā ikdiena sieviešu klosterī. Kronins ir izcils stāstnieks, labs reālās dzīves atainotājs un lielisks raksturu veidotājs. Viņa darbi gandrīz vienmēr ir traģiski savā reālismā un emocionāli spilgti savā vienkāršībā un nemākslotībā.

Citāts no grāmatas:

Viņa mīlēja Frenku. Frenks taču viņai pilnīgi piederēja, bija viņas radīts, viņa to tik pilnīgi bija veidojusi ar savu mīlestību, ka uzskatīja gandrīz par savu īpašumu, kā mākslinieks uzskata par savu labi izdevušos mākslas darbu.

Mana atsauksme par citu slavenu A.Kronina darbu “Cepurnieka pils”

2 Comments

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *