Skriešana un fiziskās aktivitātes šajā gadsimtā ir topā un šo tēmu maļ un no jauna pārmaļ lielais vairums žurnālu, dzīvesveida blogu un mediju. Bet tā nav bijis vienmēr. Joprojām ar smaidu atceros teikumu no Nike radītāja Fila Naita autobiogrāfijas “Apavu vīrs”:
“Gados, kad sāka attīstīties Nike, sākotnēji ar nosaukumu “Blue Ribbon”, skriešanu uzskatīja tikai par profesionālu sportistu nodarbošanos un visus parastos ļautiņus, kuri skrēja pa parkiem vai ielu malās, uzskatīja par frīkiem, saukāja nelabos vārdos un no automašīnām apmētāja ar skārdenēm.” (atsauksme par grāmatu)
Fils Naits “Apavu vīrs”
Mūsdienu pazīstamākais japāņu rakstnieks Haruki Murakami nelielā, vienā dienā izlasāmā grāmatā ir apkopojis savas atziņas un pārdomas, kas veltītas gan skriešanai, kas ir viņa hobijs un sirdslieta visa mūža garumā, gan pa daļai arī rakstīšanai, kam Murakami pievērsās, nezināma impulsa vadīts, un jau ar pirmo romānu iekarodams stabilu vietu profesionālu rakstnieku plejādē.
Man patīk dienasgrāmatas stils un veids, kā Murakami izklāsta īsajos memuāros savu skriešanas, sportošanas un rakstīšanas pieredzi daudzu gadu garumā, neslēpjot arī ne tik patīkamu pieredzi, savas bažas, satraukumu, bailes un arī nedaudz pafilozofējot par šīm tēmām. Tas, kā autors paskatās it kā no malas pats uz saviem mērķiem, pūliņiem, trenējoties maratoniem un triatlonam, liek secināt, ka dzīve paiet ātri un ir svarīgi koncentrēties uz lietām, ko patīk darīt. Tieši koncentrēties, nevis gribēt darīt, jo bieži vien gribas meklēt attaisnojumus, kāpēc kaut ko nedarīt, pat ja darāmais ir sirdsslieta. Un te ir arī kopsakarība gan ar rakstīšanu, gan ar jebkādu citu nodarbi. Arī rakstniekam jākoncentrējas vismaz tās dažas stundas dienā pastrādāt, jo iedvesma pati neatnāks. Arī iedvesma skriet vai sportot pati neierodas, sava dienas kārtība katram jāsaplāno pašam un tad pie tās jāturas, cik vien iespējams.
“Saņemtie dvēseles ievainojumi ir tā cena, kas jāmaksā par to, ka šajā pasaulē esi kļuvis neatkarīgs”.
Murakami ir izvēlējies skriešanu kā pretstatu savam sēdošajam darbam, lai saglabātu fizisko formu un lai izliktu sakrājušās negatīvās emocijas. Viņš nemudina ikvienu sākt skriet, bet drīzāk saprast, kas būtu tā nodarbe, kas bagātinātu ikdienu, uzturētu možu garu un labu fizisko kondīciju un liktu nenovecot.
Tas, ko es paņēmu no šīs grāmatas, ir secinājums, ka neatkarīgi no nodarbes vai tā būtu skriešana, teniss, fotogrāfēšana, kolekcionēšana vai jebkas cits, ir svarīgi darīt to ar lielu koncentrēšanos un apzināties, ka patīkams galarezultāts, lepnums pa sasniegto un pacilātība būs panākama tikai ar pūlēm un sviedriem, nevis muļļāšanos un atrunu meklēšanu.
Viegla, bet tomēr dziļām pārdomām pilna lasāmviela, priecājos, ka izlasīju.
“Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.”
Izdevējs “Zvaigzne ABC”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.