Ak, Zelda, ko tu izdarīji? Šo grāmatu sāku lasīt bez nekādām ekspektācijām, sākumā lēni, līdz uz beigām jau aizrautīgi traucos īstā džeza laikmeta bohēmas vilcienā kopā ar rakstnieku Skotu Ficdžeraldu, viņa modīgo un izsmalcināto sievu Zeldu, bravūrīgo Ernestu Hemingveju un citiem tā laikmeta mākslas, literatūras un kino industrijas pārstāvjiem.
Agrā jaunībā apprecoties ar enerģisko Skotu, šarmantajai Dienvidu skaistulei Zeldai paveras veiksmes un slavas apmirdzēta laulības dzīve. Lai kur dotos Skots ar Zeldu – Ņujorka, Holivuda, Parīze, Franču Rivjēra – visur ir draugi, nebeidzamas ballītes, šampanieša plūdi, džezs un neprātīgas dejas līdz rītausmai. Kļūstot par sava laika leģendām pēckara gados, laikam jau viņi iemieso to, ko dēvēja par zudušo paaudzi. Paaudze, kas sevi veltīja izpriecām un apreibinošām vielām, bezjēdzīgām ballītēm, naudas šķērdēšanai un brīvajām attiecībām.
Šī nav biogrāfija klasiskajā izpratnē, taču balstīta uz reāliem notikumiem Ficdžeraldu dzīvē. Autore ir apkopojusi milzumu faktu, vēstuļu un dokumentu, lai pilnībā uzburtu Zeldas un Skota attiecību trauksmaino raksturu, drosmīgos un nepakļāvīgos Zeldas centienus izpausties glezniecībā un literatūrā par spīti laikmeta nostājai pret sievietes pienākumiem sabiedrībā un pret vīru. Tagad es sapratu, kāpēc dzima feminisms. Sievietei vienkārši neļāva būt kam vairāk kā mātei, sievai, mājsaimniecei. Un nekādā gadījumā darbīgākai un profesionālākai par vīru. Mūsdienās šķistu smieklīgi, ka sievietei darbi būtu jāpublicē kopā ar vīru kā autoru, lai arī uzrakstījusi viņa vienīgā.
Nezinu, kā ir patiesībā, taču šajā darbā Skots atainots kā nepatīkams, egoistisks tips, kas pārāk daudz runā par sevi un savu dižo talantu, nezina mēru alkohola lietošanā, šķērdē naudu un visiem spēkiem bremzē Zeldas centienus rakstīt (es pat gaidīju, ka viņš būs ietekmējis kritiķus nopelt Zeldas pirmo izdoto romānu).
Mani fascinēja vitālie dialogi, sarežģīto un destruktīvo attiecību izpausmes, līdz pat beigām es turējos līdzi lēnām brūkošajai Getsbija paradīzei, lai redzētu, vai tiešām viņi kādā brīdī neattapsies, ka šāds dzīvesveids ir degradējošs un bezjēdzīgs un var novest tikai pie posta. Nu jā, posts jau tas bija, taču Zeldas secinājums tik un tā ir tāds, ka viņi visu darītu tāpat. Lai arī man īsti nepatika neviens no galvenajiem tēliem (nu vienīgi Zelda uz beigām), iesaku šo romānu fantastiski detalizētā un apburošā laikmeta gara dēļ, kur aiz bezbēdīgās bohēmas noskaņas vīd neprāts, rakstnieka talanta meklējumi un mazās dzīves traģēdijas.
Pēc romāna noslēguma man radās liela vēlme uzzināt vairāk par Ficdžeraldiem, par to, kādi bija citu tajā laikā dzīvojošo rakstnieku stāsti un vai tiešām Hemingvejs bija tāds mērglis.
Nav ļaunuma, kas mūs nolemtu pilnīgai bezcerībai, izņemot to ļaunumu, kuru mēs mīlam un vēlamies turpināt un no kura necenšamies aizbēgt.
/Džordžs Eliots/
Zvaigzne ABC, tulkojusi Ieva Lešinska.