Tiklīdz ieraudzīju šīs grāmatas nosaukumu, es burtiski zināju, ka man tā ir jāizlasa, jo klusuma meklējumi ir arī man tuva tēma. Ērlingam Kagem ir jurista izglītība, vairākus semestrus viņš Kembridžas Universitātē studējis filozofiju, bet mākslas pasaulē viņš zināms kā aizrautīgs kolekcionārs. Plašākai publikai norvēģu uzņēmējs un grāmatu izdevējs Ērlings Kage ir pazīstams kā cilvēks, kas 90-to gadu sākumā sasniedzis gan Ziemeļpolu, gan Dienvidpolu, gan uzkāpis Everesta virsotnē. Antarktīdā viņš vienatnē un bez jebkādas saziņas ar ārpasauli, pavadījis 50 dienas, kļūstot par daļu no mūžsenās sasaluma pasaules un mācoties ielaist sevī klusumu. Balstoties uz savu pieredzi, pārdomām un dažādu autoru citātiem, Ērlings Kage ir veltījis lasītājiem vienu no retajām grāmatām, kas runā par klusumu un tā daudzajām izpausmēm.
Mūsdienu cilvēkam klusuma pieredze ir izaicinājums, jo esam izvēlējušies (vai drīzāk, neiedomājamies, ka var citādāk) pavadīt dzīvi nemitīgā mobilo ierīču pīkstienu, zvanu, radio, televīzijas, autotransporta trokšņu, tehnoloģiju u.c. skaņu ielenkumā. Varbūt kāds teiks, un kas par to? Tāda ir mūsdienu dzīve, tā ir mūsu izvēle un vai tas ir kas slikts un kāpēc vispār par to būtu jārunā? Taču par klusuma vērtību vienmēr būtu jārunā tad, kad cilvēks jūtas stresains, nemierīgs, garlaikots un neapmierināts ar kaut ko, pats varbūt īsti nesaprotot iemeslu.
Izbaudīt klusuma mirkļus nozīmē atskaldīt no sevis lieko, ko esam sev apkārt radījuši un kura ielenkumā dzīvojam ikdienā – skaņas, troksni, burzmu, nemitīgas domas par simts un vienu lietu, lēmumu pieņemšanu ik uz soļa par to, ko gatavot vakariņās un kādas drēbes vilkt uz darbu. Iespējams, daudziem nez kāpēc ir bail no apstāšanās savās domās, it kā mēs visi piedalītos sacensībās un dzīves galā mūs gaidītu balva par visātrāk vienā skriešanā nodzīvoto mūžu. Vai arī kļūst bail no lielā tukšuma sevī, kas atklātos brīdī, kad pārstājam skriet.
“For me, silence is not merely about the complete absence of sound; it is also about the ability to find wonder in the everyday.” Erling Kagge
Nekas tik ļoti nepaātrina cilvēku dzīves ritējumu kā nemitīga novirzīšanās no paša klātesamības sajūtas. Un šo novirzīšanos veicina daudzas nodarbes: pagātnes apcerēšana un baiļošanās par nākotni, nemitīga sociālo kontu pārbaude, televīzija, tukši seriāli, koncentrēšanās uz mazsvarīgām lietām utml. Taču, kad esam panākuši brīdi, kurā mēs nedomājam par šo visu, kurā neskatāmies ziņas, nelasām presi, neskrullējam Facebook, neprātojam par to, ko vēlamies, vai kas nomāc, vai jebko, kas tad paliek? Tad sākas viens no dzīves piedzīvojumiem un lielākajiem izaicinājumiem – klusuma pieredze. Klusums un iekšējs miers ir kļuvis par luksusu, kas šķiet, pieder tikai īpaši izredzētajiem, filozofiem, jogiem vai apcerīgiem bagātniekiem, taču tā nebūt nav. Autors mēģina parādīt veidus, kā varam saplūst ar klusumu sevī un kā to radīt ikdienā. Man patīk tas, kā autors definē klusumu – arī kā klātesamības sajūtu tajā, ar ko nodarbojamies, atbrīvošanas no tehnoloģiju un mobilo telefonu atkarības, iešanu dabā, ceļošanu, uzmanīgu ieklausīšanos sarunbiedrā, iekšēju līdzsvaru starp pagātni un nākotni, tagadnes izbaudīšanu, prieka sajūtas radīšanu.
“Yet it is important to be able to turn off your phone, sit down, not say anything, shut your eyes, breathe deeply a couple of times and attempt to think about something other than you are normally thinking about.”
Tikai varētu vēlēties, lai autors detalizētāk būtu aprakstījis savu gājienu pa Antarktīdas plašumiem, lai mēs vēl vairāk sajustu dziļi sevī vēlmi arī doties piedzīvojumā – klusuma medībās ikdienā, mūsu Latvijas ziemā stindzinošā salā soļojot pāri sniega laukiem, saplūstošiem ar debesu un sarmoto koku baltumu tā, ka vairs nav iespējams atšķirt, kur beidzas zeme un sākas apvārsnis, ar saviem sirdspukstiem kā vienīgo skaņu uz visas pasaules.
Grāmata nopērkama Jāņa Rozes grāmatnīcās un šī gada februārī tiks izdota arī latviešu valodā. Iesaku!
2 Comments