Nelielu eseju veidā autore stāsta par savu pieredzi rakstot pašai un vadot rakstīšanas seminārus. Daži labi ieteikumi te varētu patikt tiem, kuri raksta kaut ko, vienalga ko – dzejoļus, blogus, romānus, relīzes žurnāliem vai savu dienasgrāmatu. Rakstīšana kā nodarbe atšķiras no vienkārši vaļasprieka. Tie, kuri dzīvē ir centušies uzrakstīt kādu stāstu, dzejoli vai pat romānu, zina, ka nevajag ļauties romantiskajam pieņēmumam, ka rakstīšanai jānododas iedvesmas brīžos, kad atnāk dievišķā Mūza un viss top viegli un skaisti izlikts uz papīra (vai datora ekrāna). Tas tā nekad nenotiek. Rakstīšana ir tikpat grūta kā fiziskas aktivitātes, kā skriešana, kā jebkurš darbs, kas prasa pūles, apņēmību un laika plānošanu. Lai nodotos rakstīšanai tā, lai pats būtu apmierināts ar rezultātu, ir jātrenējas pārvarēt iekšējo negribēšanu un prāta pretestību. Lai nav tā, ka trauku mazgāšana vai plauktu pārkārtošana kļūst par svarīgāko nodarbi brīdī, kad rodas pirmais brīvais brīdis rakstīšanai. Ja to neieplānos, tas mirklis pats no sevis neradīsies. Idejas un iedvesma rodas pašā rakstīšanas procesā, tāpēc grūtākais parasti ir saņemties un sākt, bet kad tas ir izdarīts, tālāk jau kļūst arvien labāk un vārdi virknējas tieši tā, kā vajag. Protams, līdz nākamajai reizei, kad atkal vajag saņemties un spert pirmo soli.
Mulsinoši ir autores ieteikumi rakstīt vienalga ko, trenējoties to darīt. Es tomēr uzskatu, ka būtu jāraksta mērķtiecīgi, nevis savārstīt kopā visu, kas ienāk prātā, cerot, ka gadiem ilgi rakstot visādus draņķus, beigās izlobīsies kaut kāda literatūras pērle. Vienā no esejām bija minēts, ka amerikāņi maz lasot dzeju. Un viņus noteikti par to nevar vainot, jo tie piemēri, ko autore bija pierakstījusi kā svaigu skatījumu uz lietām, bija vienkārši briesmīgi un to lasīšana – tukša laika tērēšana. Un pat nav jāmuld par dziļi apslēptu jēgu. Tad jau mums, latviešiem, ar dzeju ir daudz maz paveicies. Var jau būt, ka Amerikā ar dzeju nav tik traki, vienkārši neveiksmīgi izvēlēti piemēri. Literatūras pasaules nelaime ir tā, ka ir pārāk daudz „rakstītāju”, nevis rakstnieku. Tādu, kuri balstoties uz nez kur sagrābstītu rakstīšanas misijas apziņu, piesārņo grāmatnīcu plauktus ar zema līmeņa sacerējumiem, kuriem ikvienam virsū ir jau bezgalīgi novazātie vārdi – Bestseller. Tāpēc labi, ja ir iespēja iepazīties ar viedokļiem tādos saitos kā Goodreads un arī grāmatu blogeri spēj ieviest kaut nelielu skaidrību labas literatūras meklējumos.
Izdevniecība “Apgāds Zvaigzne ABC”.