Padalīšos ar savu lielāko vēlmi saistībā ar rakstīšanu. Ja man kāds teiktu, ka es rakstu LĪDZĪGI kā Terijs Pračets, es būtu sajūsmā.
Es negribu rakstīt KĀ Terijs Pračets, jo tas nav iespējams un nav vajadzīgs. Taču rakstīt tā, lai tas būtu aizraujoši, jēgpilni un aizķertu lasītāju sirdis – lūk, tas ir uzdevums! Un ar šo uzdevumu neiet tik viegli. Pēdējā laikā vārdi ķeras, pinas, atkārtojas, slīd man ārā no pirkstiem. Domāju, ka ceļojums uz kalniem palīdzēs, bet arī tur kalni man nedevās rokā, es nespēju apturēt domu trauksmaino plūdumu, un arī pauze no rakstīšanas vārdu krājumu neuzlaboja. Taču man ir ideja, kā ar to tikt galā. Ir jāatgūst plūsmas stāvoklis. Jāatbrīvo prāts. Jābūt dabā. Jānovērš traucēkļi. Jāizrok sevi ārā no domu gruvešiem. Plūsmas stāvoklī rodas vislabākie raksti un stāsti.
Lai mazliet atgūtos, es izlasīju ilgi plauktā glabāto Terija Pračeta biogrāfiju.
Grāmatu pamanīju ārzemēs, nopirku un turēju skapī, lai ķertos klāt tad, kad būšu gatava. Ilgi nesadūšojos, jo zināju, ka būs jāraud. Terijs Pračets iesāka savu autobiogrāfiju, taču nepaspēja pabeigt. Reta Alcheimera slimības forma pārtrauca viņa ceļu, un septiņus gadus vēlāk asistents Robs Vilkinss pielika punktu stāstam drukātā veidā.
Terija beigas iezīmēja noslēgumu vienai no dižākajām fantāzijas pasaulēm – Diskpasaulei, kas radīta mūsu un arī paša Terija priekam.
Kad atklāju Teriju Pračetu, man pavērās vesels jauns fantāzijas žanrs – satīriskā fantāzija. Ap 41 Diskpasaules romānu, vēl ap 30 grāmatas kopdarbībā ar citiem autoriem, 43 valodās tulkoti darbi, 100 miljoni pārdotu grāmatu eksemplāru. Pračets bija slavenākais autors Lielbritānijā, pirms Roulinga ieņēma šo troni.
Kas rodams Pračeta darbos? Ironija, satīra, intelektuālais humors, vārdu spēles, tendence gandrīz katrā lappusē veidot asprātīgas zemsvītras piezīmes, ko es pirms viņa nebiju redzējusi nevienā cita autora darbā.
Taču Pračeta humors izkāpj ārpus grāmatu lappusēm. Tas ir loģiski, jo galu galā autora personība atspoguļojas viņa darbos, kā gan citādāk?
Došu piemēru. Ik pa laikam Pračets saņēma jautājumu, vai ideja par Neredzēto Universitāti un briļļaino burvi Ponderu Stībonsu ir ņemta no Roulingas romāniem par Hariju Poteru, uz ko Terijs atbildēja – jā, viņš ir nočiepis idejas no Roulingas, taču piemetināja, ka, protams, lai to paveiktu, viņš izmantojis laika mašīnu. Pračets savus darbus rakstīja un izdeva vairākus gadus pirms Roulingas.
Pračets bieži mēdza sadusmoties uz redaktoriem, kad tie sūtīja labojumus grāmatu manuskriptiem, pat sarunas vidū nolika klausuli, taču pēc dažām stundām vai pēc vienas dienas nomierinājās, pārstrādāja grāmatu, un tā kļuva labāka.
Viņš rakstīja vairākas grāmatas vienlaikus. Kas interesanti – viņš vispirms uzrakstīja ainas, kuras noteikti gribēja iekļaut grāmatā, tā teikt, rakstīja grāmatu no vidus. Pēc tam apaudzēja ar papildus ainām, pierakstīja sākumu, beigas un visu pārējo. Viņam bija fails, kurā glabājās rakstīšanas materiāli, iesāktas ainas, kas varēja tikt izvilktas un piemērotas kārtējai grāmatai, pie kā Terijs strādāja.
Viņš bieži strādāja pie grāmatas tik aizrautīgi, labodams atkal un atkal, ka redaktoriem bez maz vai nācās ar raušanu izraut kārtējo manuskriptu no autora rokām.
Grāmata, kas Terijas skolas gados pavēra ceļu lasīšanai, bija Keneta Greiema “Vējš vītolos”. Tā bija kā brīnums, kā pārsteigums un iedvesma arī pašam ķerties pie rakstīšanas dažus gadus vēlāk.
Reiz uz jautājumu, ko viņš dzīvē būtu darījis citādi, Terijs pēc īsa pārdomu brīža atbildēja, ka būtu daudz agrāk pametis pamatdarbu un sācis rakstnieka karjeru. Vismaz 10 gadus agrāk.
Rakstniecībai viņš pievērsās 38 gadu vecumā, gatavs riskēt. Un risks atmaksājās ar uzviju, jo viņš visai ātri kļuva iemīļots autors, kura darbu cena strauji auga. Tātad, mazāk jābaidās no riska, vairāk jādomā, kā paspēt īstenot mērķus ierobežotajā laikā, kas mums ir.
Pračets mīlēja jokot. Kādu sestdienu Terijs bija paņēmis brīvdienu. Viņa sieva laikrakstā uzgāja bestselleru sarakstu un iznāca dārzā uzmeklēt Teriju.
-Terij, tu esi otrajā vietā!
Terijs brīdī apdomājās.
-Kurš ir pirmais? – viņš jautāja.
-Stīvens Kings, – sieva atbildēja.
-Nuja, – Terijs noteica. – Un varu derēt, ka viņš šobrīd neatrodas savā dārzā un nelabo meitas riteni!
Reiz viņa asistents Robs jautāja: – Terij, kā tu domā, vai tavas grāmatas lasīs pēc 300 gadiem?
– Ak tu mūžs, protams nē, pēc 300 gadiem mēs viens otru ēdīsim nost.
Terijs ieviesa Nāvi kā tēlu, kurš parādās vairākās savstarpēji nesaistītās grāmatās un runā tikai lielajiem burtiem.
Kādā 2015. gada dienā Pračeta sociālo tīklu profilā parādījās ieraksts ar lielajiem burtiem. Īsteniem Pračeta faniem viss bija skaidrs.
AT LAST, SIR TERRY, WE MUST WALK TOGETHER. Terry took Death’s arm and followed him through the doors and on to the black desert under the endless night. The End.
Skaists piemērs tam, kā viena cilvēka mūžs var saausties kopā ar viņa radīto pasauli, kas mums, faniem, ir īstāka par īstu. Jo kas gan tur ir izdomāts? Tikai nosaukumi un vārdi. Viss pārējais ir dzīve, mūsu pasaule visā tās krāšņumā, daudzveidībā un emocijās.
Latviešu valodā pieejama sērija par Tifāniju Smelgu, ko izdevusi Zvaigzne ABC. Fenomenāli labas grāmatas, kuras iesaku dot bērniem un lasīt pašiem. Vēl dabūjams “Pūķi pilsdrupās un citi stāsti” un “Brīnumainā Morisa dēkas”. Izdevniecība “Prometejs” (ar fantāziju un zinātnisko fantastiku apsēsti ļaudis, savādāk jau neizdotu) uzsākuši cēlu misiju – pirmo reizi latviešu valodā izdot populāro Pračeta romānu sēriju par Ank-Morporkas sardzi. Pirmā grāmata “Sardze! Sardze!” jau ceļā pie lasītājiem, arī pie manis, jo, lai arī pasen izlasīju angliski, noteikti gribu redzēt, kā visus interesantos vārdus un terminus pārtulkojusi izcilā Māra Poļakova. Būs ekselenti!
The first draft is just you telling yourself the story.
This, it turned out, was the difficult thing about fantasy: it needed to be real to be believed.
He wasn’t necessarily talking about the work because he wanted your opinion. He was talking about the work because he wanted talk about the work.
