Mēs esam Bitānu ģimene – Māra, Hardijs un mazā peka Emīlija. Noilgojušies pēc kalniem un neredzētiem apvāršņiem, mēs 2020.gadā nolēmām beidzot apmeklēt Ziemeļnorvēģiju. Tā ir zeme, kas mūs apbūra. Zeme, kurā mēs nokļuvām tādā “ārpus komforta zonas” situācijā, kādu iepriekš nebijām piedzīvojuši. Zeme ar pasaules malas sajūtu, tālu no Eiropas kņadas un burzmas. Joprojām atceros ciematiņu, kuram braucot cauri ikviens vietējais mums pamāja sveicienu (tiešām ikviens)!
Mūs sagaidīja piedzīvojums ar gulēšanu auto, brokastu un vakariņu gatavošana uz kalnu fona pie fjordiem, ļoti slapjas, ļoti purvainas, sūnainas kalnu pārgājienu takas, ziemeļu neskartais, pārpasaulīgais daiļums, izlādējies auto akumulators, palīdzības meklēšana un atrašana. Smaragdzaļi fjordi, safīrzili ezeri, augstkalnu ledāji, klinšainas pludmales, nomaļi zvejnieku ciematiņi, jūras sāļums un domu vieglums – tā visa ir pasakainā ziemeļu zeme.
Uz Helsinkiem (06.09.2020.)
2020.gada vasaras nogalē ilgas pēc kalniem kļūst arvien spēcīgākas. Un kā jau parasti tādos gadījumos, dzimst ideja doties ceļojumā, kā jau mums ierasts, ar auto, lai varētu paņemt līdzi visu vajadzīgo. Iespējamie virzieni divi – kaut kur prāta nostūrī sen paslēpusies vēl neapgūtā Norvēģija vai Juliāna Alpi Slovēnijā, kur mūsu apcerētajā ceļojuma laikā sola pat +30 oC. Pēc pārdomām izvēle krīt par labu Norvēģijai. Pietiekami tuvs galamērķis, taču diezgan eksotisks. Norvēģijas ziemeļi ir vieta, par ko daudzi izsaka īpašu sajūsmu. Runājoties ar citiem ceļotājiem, vienmēr dzirdēju sakām, ka turp noteikti viņi dotos vēl un vēl.
Manas līdzšinējās takas uz Skandināvijas pusi aprobežojās ar Stokholmas apmeklējumu, vizīti Gotlandes salā starptautiska projekta ietvaros un Oslo apskati, kas man šķita viena no drūmākajām un garlaicīgākajām Eiropas galvaspilsētām.
Taču daba, nevis pilsētas, ir tas, kas man parasti liek elpai aizrauties. Aptuvenais plāns ir iekļaut ceļā Lapzemi, Trumsi, Senju un Lofotu salas kā galamērķi. Uz jautājuma zīmes ir Eiropas tālākā punkta Nordkapa apmeklējums. Ja mums pietiks laika un neuznāks aukstums, jo Nordkapu no Lofotu salām šķir ap 1000 kilometru. Ceļojuma maršruts pietiekami elastīgs, un ceļošana ar mašīnu dod to foršo brīvības sajūtu palikt vienā vietā, cik ilgi sirds vēlas. Mēs gan parasti ilgi vienā vietā neuzturamies, jo sirds vēlas pieredzēt pēc iespējas vairāk.
Pirmais uzdevums ir dabūt auto, jo ar vieglo nav aršana. Vajag ko ietilpīgāku, jo plāns ir gulēt automašīnā. Visi mēs aptuveni nojaušam Norvēģijas un Skandināvijas dārdzību. Kaut gan neteikšu, ka naktsmītņu cenas katastrofāli atšķirtos no Latvijas dažas labas viesnīcas un viesu nama cenām. 2020.gadā Norvēģijā varēja šo to sameklēt arī par 80 euro, taču negribam maksāt lieku par naktsmītnēm, tāpēc izvēle krīt uz Opel Vivaro busiņa nomu. Savu ceļojumu sāksim Jēkabpilī. Paredzamais ceļojuma laiks – vismaz divas nedēļas. Vēl līdzi pakojam gāzes baloniņus, degli, ātri pagatavojamās putras, roltonus (Ai, ko tur liegties, dažreiz tie arī tīri labi iet iekšā!), griķus, maizi, gaļas konservus no Kunturiem, ko paņemam Saulkrastos pa ceļam. No pārtikas vēl līdzi uzgraužamie – āboli, siers, riekstiņi, cepumi, šokobatoniņi, Jā, tā ir, ka ceļošana pa kalniem mums parasti nav nekāds tievēšanas brauciens par spīti tam, ka tiek noieti/nokāpti daudzi kilometri.
Gadu vecajai Emīlijai šis būs pirmais lielais ceļojums uz ārzemēm, esam bijuši mazākos vairākdienu braucienos pa Latviju un nekāda vaina.
Par plānošanu. Parasti es ļoti neiespringstu – izlasu rakstus, kas ielikti Facebook ceļotāju grupās, ko citi iesaka apskatīt. Palasu mūsmāju un ārzemju blogeru ieteikumus un dažādus tūrisma apskates vietu topus par konkrēto reģionu. Sameklēju scenic drives in Norway. Nacionālā Norvēģijas tūrisma aģentūra ir izveidojusi gatavus maršrutus ar apskates punktiem ar nosaukumu “scenic drives in Norway”. Iesaku lejuplādēt lietotnes Outtt un Park4night. Outtt satur lieliski pārskatāmu informāciju un kartes par Norvēģijas pārgājienu maršrutiem, savukārt Park4night domāta tiem, kuri nakšņo kemperos, automašīnās, teltīs un vēlas atrast nakšņošanas vietu dabā, nevis oficiālās vietās. Vienmēr pirms ceļojuma es iekopēju visus noderīgākos ieteikumus vienuviet Word dokumentā un ņemu līdzi, lai pa ceļam palasītu un izlemtu, kur konkrētajā laikā doties. Atstājam vietu spontāniem lēmumiem. Aptuvenais maršruts ir iezīmēts, taču vienmēr varam uzkavēties ilgāk, ja vieta iepatikusies vai doties tālāk ātrāk, ja tā gribas. Tā ir burvība ceļot bez naktsmītņu rezervācijām.
6. septembrī sakrāmējam busiņā visas pekeles, šo to no pārtikas, traukus, spilvenus, guļammaisus, gāzes plītiņu, gadu veco Emīliju un laižam prom no mājām uz Tallinas pusi, kur vakarā prāmis mūs aizvizinās uz Helsinkiem. Prāmis ir desmitos vakarā, tāpēc zinām, ka nakšņošanas vietu meklēsim turpat Helsinku tuvumā.
Nonākuši Tallinā, izmetam mazu loku pa vecpilsētu, kamēr gaidām prāmi. Manuprāt, Tallinas vecpilsēta ir viena no skaistākajām Eiropā, tik vēsturiska, tik senatnīga un savā ziņā maģiska.
Pēc prāmja brauciena pirmajā naktī paliekam Helsinku tuvumā lietotnē “Park4night” atrastā stāvlaukumā pilsētā.
Otrā ceļojuma diena praktiski ir vientuļš ceļš cauri Somijai virzienā uz Oulu un Somijas-Zviedrijas robežu, apmēram 730 km attālumā.
Mūsu virziens ir Tornio – pilsētiņa pašā pierobežā. Ainavu izmaina klinšainās ceļmalas, vēlāk jūtami paliek rudenīgāks, ainava iegūst oranžas un brūnganas nokrāsas, tuvojamies Lapzemei. Kādu brīdi prātojam, varbūt pa ceļam vai nu tagad vai atpakaļceļā paķert un apskatīt Rovaniemi – Somijas ziemas centru, leģendārā Ziemassvētku vecīša dzīvesvietu, ja tā var teikt, apmeklēt rūķu pilsētu, taču beigās vienojamies pieturēties pie plānotā galamērķa un maksimāli atvēlēt laiku Lofotu salām. Ticu, ka uz Somiju var plānot atsevišķu ceļojumu, jo te ir Lāču taka, kur dodas daudzi ilgo, garo pārgājienu mīļotāji, te ir nacionālie parki un dabas objekti. Un tepat rokas stiepiena attālumā ir Zviedrija ar Karaļa taku (King’s trail), par ko arī esmu lasījusi ceļotāju aprakstos. Eh, sūrā ceļotāju ikdiena, kad nākas izvēlēties starp daudzām iespējām, ko piedzīvot, ko apskatīt, ko atstāt vēlākam un ko izlaist. Otro nakti paliekam Tornio apkārtnē, vientulīgā stāvlaukumā pie ezera pludmales. Te ir soliņi, kur var uzlikt gāzes balonu un uzvārīt ūdeni, ir tualetes un bērnu rotaļu laukumiņš Emīlijai.
Nedienas ar auto (08.09.2020.)
Trešajā dienā mēs turpinām braukšanu gar Zviedrijas-Somijas robežu. Visa drīz ieraugu pirmo ziemeļbriedi skrienam pāri šosejai. Man, protams, rokās uzreiz fotoaparāts, jo tas ir mirklis, ko es esmu gaidījusi. Kolekcionēju ziemeļbriežu figūras visādos veidos un atmiņu kolekcijai noderēs arī īstais ziemeļbriedis. Ziemeļbriežus dzīvajā esmu redzējusi tikai Ziemassvētku tirdziņā Tallinā pirms dažiem gadiem.
Paliekam netālu no Zviedrijas – Norvēģijas robežas, atkal izmantojot Park4night lietotni. Dienas laikā nobraukti apmēram 550 kilometri.
Nakšņošanas vieta ir pie Lyngen fjorda ar kalniem fonā, ar galdu un soliņu. Izkrāmējam pārtiku uz galdiņa, Emīlijas mantas turpat blakus, palaižam mazo spēlēties un ieturam vakariņas ar skatu uz fantastisko Norvēģijas fjordu ainavu. Protams, šī ainava nobālēs vēlāk redzēto skatu priekšā, taču jau pirmais kalnu tuvums iedveš iekšēju mieru un pacilātību.
Lai jau viss nebūtu tik rožaini, dzīve mums piespēlē izaicinājumus, ko pārvarēt. Un ar tiem mēs sastopamies jau nākamajā rītā. Piecēlušies un izkūņojušies no siltajiem guļammaisiem, mēs konstatējam faktu, ka nomas automašīnai ir nosēdies akumulators. Pie vainas ir tas, ka naktī, lai sasildītos, ieslēdzām auto sildītāju, taču, tā kā mēs šo auto nepārzinām, acīmredzot Hardijs ieslēdza pārāk lielu jaudu un visa akumulatora enerģija aizgāja uzsildei. Nu ko, šādas situācijas, protams, neviens neizvēlas, īpaši jau ārzemēs, īpaši jau ceļošanas laikā svešās vietās, kur nevienu nepazīsti. Ar šādu situāciju nesastopamies pirmo reizi, mums tā ir gadījies arī Austrijā, toreiz iemesls bija līdz galam neaizvērtas durvis, taču situāciju nedaudz glāba tas, ka bijām kempingā, turpat blakus bija ceļš un uzrunājām sastaptos šoferus, līdz viens piekrita aizvilkt mūsu auto līdz servisam. Šoreiz ir nedaudz trakāk, jo vieta ir nomaļa, auto ir pie fjorda, ceļš ir nedaudz augstāk uzkalniņā, turklāt tā nav nekāda šoseja, bet vientulīgs mazpilsētas ceļš. Vismaz labi ir tas, ka gar ceļa malu rindojas dzīvojamās mājas, te gan nav pilsēta, vien tāds izklaidus māju posms. Un tad seko riktīga izkāpšana ārpus komforta zonas. Protams, ka man nav vēlmes iet un klauvēt pie svešinieku durvīm ar lūgumu ievilkt auto, īpaši jau bagātajā Norvēģijā. Esmu pikta uz Hardiju, ka viņš neiet kārtot šo jautājumu, taču viņa arguments ir, ka man ir labāka angļu valoda. Tur es īpaši strīdēties nevaru, turklāt kādam ir jāpieskata Emīlija un jāpaliek pie auto. Taču tāpat esmu dusmīga. Ir astoņi no rīta un mēs nekur netiekam, tāpēc nākas saņemties, sameklēt internetā, kā angliski ir akumulators un piepīpētāji vai kā nu tur sauc uzpariktes, ar kurām savieno divus auto akumulatorus, un doties uzbrukumā norvēģu mājsaimniecībām.
Pirmajā mājā man atver mājsaimniece ar bērniem. Viņa mani uzaicina mājā un apsola piezvanīt tuvākajam auto servisam. Pa telefonu servisā piedāvā atbraukt un ievilkt auto par 2000 kronām. Pārvēršot mūsu valūtā, tie ir 170 euro! olaiž cenu uz 1700, bet tādu naudu tērēt negribas. Pasaku paldies sievietei un dodos tālāk. Otrajā mājā satieku dāmu, kura raugās uz mani kā uz čigānieti un garās runās neielaižas, vien sūta mani uz kaimiņu māju, jo tur, redz, dzīvojot vīrs, kuram ir visāda tehnika un dzelži, gan jau, ka palīdzēs.
Trešajā mājā, tajā, uz kuru mani raidīja nelaipnā dāma, neviena nav mājās. Ceturtajā piegājienā man beidzot laimējas. Mājā sastopu pajaunu vīrieti, kuram izklāstu savu sāpi un viņš uzreiz dodas pārmeklēt savu garāžu, jo kaut kur esot veci piepīpētāji. Jāsaka, ka norvēģiem un visām nācijām ar tā saucamo augstāko dzīves līmeni nav pieņemts pašiem kaut ko labot vai remontēt. Ja kaut kas nefunkcionē, viņi zvana servisiem un speciālistiem, jo nauda atļauj. Un loģiski, tādi piepīpētāji nevienam automašīnā vai mājās nestāv. Tāpēc šis nudien ir laimīgs gadījums, kad no garāžas parādās mūsu ceļojuma glābējs ar veciem, sarūsējušiem piepīpētājiem rokās. Iekāpjam vīrieša automašīnā un aizbraucam pie mūsu busiņa, kas atrodas apmēram kilometra attālumā. Tik daudz biju nogājusi, klauvējoties pie privātmāju durvīm.
Pēc īsa brīža busiņš jau rūcinās un mēs no sirds pasakāmies norvēģim, kurš mums izpalīdzēja. Būtu kaut kas, ko iedot, bet nekas prātīgs nav līdzi. Nākamreiz par šo jāpadomā, jāpaņem kādi suvenīri no Latvijas, kas noderētu šādos gadījumos.
Tad nu pārlaiduši šo krīzes momentu, turpinām ceļu uz Trumsi. Svensbijā noķeram prāmi, ar kuru jātiek līdz Breidvikai. Ar prāmjiem ir tā – daudzviet fjordu reģionā iespējams pārvietoties starp salām un pussalām ar prāmjiem, jo apkārtceļi bieži vien ir tik līkumoti un sarežģīti, ka ātrākais un ērtākais veids ir izmantot prāmju satiksmi. Tiesa, prāmji ir sezonāls pasākums. Vasarā tie kursē bieži un ir pieejami. Rudeņos un ziemās kursē vien daži no prāmjiem. Šis vēl darbojās, taču nākamajās dienās daudzviet sapratām, ka maršruts nespīd, jo prāmja satiksme ir slēgta. Īsā laikā, kādā pusstundā esam pārbraukuši pāri ūdens klaidam un nu jau ceļš kļūst pavisam interesants, esam fjordu reģionā, Ziemeļnorvēģijā un mūsu pirmais ziemeļu punkts ir Trumse – lielākā pilsēta Norvēģijā aiz Polārā loka.
Trumse – (09.09.2020.)
Trumse ir pilsēta, kuras lielākā daļa atrodas uz mazas salas. Lai gan tā atrodas aiz Polārā loka, jūra tur nekad neaizsalst, jo to ietekmē garām plūstošā siltā Golfa straume. Pēdējos gadus pilsētu ziemā ir apsēduši ziemeļblāzmas vērotāji. Tā kā mēs te esam septembrī, mums diemžēl gaismu spēles debesīs ies secen, taču Trumse ir pa ceļam uz Lofotu salām un mēs pusdienu veltām pilsētas centra apskatei. Mēs labprāt apmeklētu Polāro muzeju, bet tas izrādās slēgts.
Blavatnet (Zilais ezers) Lyngen Alpos (10.09.2020.)
Taka uz Blavatnet jeb ZIlo ezeru ir ļoti piemērota neilgam pārgājienam ar maziem bērniem. Mēs nesām Emīliju ergosomā un nebija ne vainas. Septembris ziemeļos nav tūrisma sezona un taka ir vientulīga un patīkami nepārslogota. satiekam tikai dažus gājējus – ģimeni ar mazuli un pāris hipijveidīgos.
Senjas sala (11.09.2020.)
Iebraucam Senjas salā un izpētam skatu platformas. Senjas sala nav liela, to var izbraukāt pāris dienās, bet pa ceļam, protams, piestāt pie fjordiem, skatu platformām un takām.
Senjas sala – Husfjellet pārgājiens (12.09.2020.)
Pārgājienu takas Senjā un visā Ziemeļu Norvēģijā ir daudz mežonīgākas par Alpu un Tatru takām. Viena norādes zīme takas sākumā un daži krāsu pleķi uz akmeņiem, tas arī viss. Tādas takas es nebiju redzējusi – īsts purvs kalnos, dažviet ar dubļiem pāri potītēm. Kalnu skaistums nav izstāstāms. Šeit tie veido kopīgu simfoniju ar jūru, fjordiem un tirkīzzilu ūdeni, ar ledājiem, aizām un tālumā šalcošiem ūdenskritumiem. Populārākā taka ved uz Segla virsotni, bet to mēs šoreiz neejam. Grūti izvēlēties, kur tad iet, bet beigās nosliecos uz Husfjellet maršrutu.
Hardijs nedaudz pakāpjas man līdzi, nesot Emīliju, pēc tam uz pašu virsotni turpinu ceļu viena, savukārt viņš ar mazo dodas lejā uz mašīnu. Virsotnē satieku un nedaudz parunāju ar sievieti ap 50 – viņa stāsta, ka kopā ar draugu nopirkuši kemperi un ceļo apkārt, kāpj kalnos, bauda dabu un pasauli. Skaisti izklausās!
Visas takas atrodamas outdooractive.com lapā.
Takas garums: 8 km
Ilgums: 4-5 h
Virsotnes augstums 635 m
https://www.outdooractive.com/en/route/hiking-route/senja/husfjellet/56036426/
Pēc pārgājiena apmeklējam ļoti skaisto Ersfjord pludmali un koka platformas uz kalnu un jūras fona. Skatoties uz visu šo dabas varenību, uz kalnu skarbumu, nemaz nav brīnums, ka skandināvi ir izgudrojuši leģendas par troļļiem. Varbūt nemaz nav bijis jāizgudro. Jo kur gan vēl rasties stāstiem par savādiem, sūnainai klintij līdzīgiem radījumiem, kuri mājo nomaļās, drēgnās alās, aptumšotās ielejās, kur vēl viņiem dzīvot, ja ne pasaules nomalē, vientuļo kalnu un klinšu ieskautiem, visu vēju šaustītiem un ziemeļu elpas skartiem.
Senjas sala – Grytetippen pārgājiens (13.09.2020.)
Otrās dienas taku izvēlos tādu, kurā var kāpt, nesot Emīliju somā, lai taka nebūtu pārāk stāva vai ilgi ejama. Tāpat beigās izvēle ir laimes spēle. Grytetippen taka izrādās tāda pastāva un Hardijs pat vienreiz paslīd un nokrīt, labi, ka Emīlija ir uz vēdera, nevis muguras. Ceļš ir slapjš un dubļains, tāpēc vajadzīgi īpaši neslīdoši apavi. Es te kāptu vēlreiz, jo skati ir neaizmirstami, gluži kā no kādas fantāzijas pasaules.
Takas garums: 3.4 km
Ilgums: 3:00 h
Augstuma metri: 820 m
Virsotnes augstākais punkts: 780 m
https://www.outdooractive.com/en/route/hiking-route/senja/grytetippen/56037996/
Lofotu salas – Svolvaer un Austnestfjorden (14.09.)
Senjas salā noteikti būtu vēl ko darīt, taču braucam tālāk iepazīt Lofotu salas.
Pie pašas pirmās pieturas salās redzama burvīga varavīksne. Es jau priecājos, ka būšu tikusi pie unikālas bildes, kad skatos Facebook, ka daudzi te ietagojuši foto ar varavīksnēm, ha, laikam tādi laiksapstākļi, ka tās te bieži veidojas.
Jūras un klinšaino kalnu skarbais majestātiskums ik uz soļa liek apbrīnā noelsties. Te nav jūtama masu tūrisma ietekme kā citur Eiropā, ir tāda nomales sajūta labā nozīmē. Lofotu salas ir kļuvušas ļoti populāras pēdējos gados. Piemēram, mazais 22 iedzīvotāju apdzīvotais Nusfjorda ciems jau sāk protestēt pret 50 tūristu autobusiem dienā tūrisma sezonas laikā vasarā. Ceļojot septembrī, daudzas kafejnīcas, tūrisma centri, prāmju pārceltuves ir slēgtas, tas nozīmē, ka nav iespējams tikt uz visām blakus salām, taču kopumā ir daudz mazāka burzma, vairāk vientulības ar kalniem un arī ceļi nav pārslogoti. Īpaši skaistas un videi piemērotas ir norvēģu veidotās dizainiskās skatu vietas, kā arī mencu žāvēšanas steķi, kas joprojām tiek izmantoti, mazās, sarkanās mājiņas, kuģi un laivas – īsta ziemeļzeme, ko jābrauc piedzīvot.
Lofotu salas – O ciemats un Nusfjord (15.09.)
O (A ciemats) – interesanta vieta, jo nosaukumā tikai viens burts.
Nusfjord ciemats, kurā ir tikai 22 oficiālie iedzīvotāji, ir vieta, kur noteikti jāpiestāj skaisto mājiņu un ainavu dēļ.
Lofotu salas -mazā Troļļu mēle un Vikingu muzejs (16.09.)
Daudzi zina Trotttungu Norvēģijas dienvidos, kur uzņem laikam pašus populārākos Norvēģijas ceļojumu attēlus, taču arī ziemeļu daļā ir sava troļļu mēle, tiesa, mazā, bet tāpēc jau ne mazāk iespaidīga.
Tā kā tautas nav daudz, kam palūgt nobildēt šo liktenīgo brīdi, pati nomenedžēju instafoto. Hardijs un Emīlija nekāpa, jo tomēr taka nebija piemērota kāpšanai ar mazu bērnu somā.
Lofotu salās vēl ir Vikingu muzejs. Vērts piestāt, ja brauc garām, bet speciāli braukt un apskatīt nav vērts, jo nav nekas tāds ļooooti iespaidīgs, drīzāk tāda amatnieku māja.
Dodamies uz māju pusi, jo ziema mūs ir panākusi. Lai arī busiņu varam naktīs apsildīt, tomēr tuvākajās dienās sola pazeminātu temperatūru, līdz pat 0 grādiem. Laiks braukt prom, ar tādu nelielu smagumu sirdī, jo gribas vēl Lofotu salas. Gribas vēl takas un iziet arī tās, kuras palikušas ārpus laika un plānu sarakstiem.
Kiruna Zviedrijā (17.09.)
Atpakaļceļā piestājam Zviedrijas pilsētā Kirunā, vienkārši tāpēc, ka tas ir pa ceļam un nekad te neesam bijuši. Kiruna ir rūpniecības pilsēta un būtībā tā atrodas totālā nekurienē. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem esošā pilsēta Zviedrijā.
Ceļojuma ilgums: 06.09.2020. – 18.09.2020.
Maršruts ar auto: Jēkabpils – Tallina- ar prāmi uz Helsinkiem – Tornio – Trumse – Senjas sala – Lofotu salas – Kiruna Zviedrijā – Helsinki – Tallina – Jēkabpils
Visas naktis pavadījām automašīnā.
Noderīgas saites
Pārgājienu maršruti https://www.outdooractive.com/en/
Ainaviskie maršruti – Senjas sala https://www.nasjonaleturistveger.no/en/routes/senja
Ainaviskie maršruti https://www.visitnorway.com/plan-your-trip/travel-tips-a-z/norwegian-scenic-routes/
OUTT aplikācija par Norvēģijas pārgājienu maršrutiem
https://apkpure.com/outtt-norway%E2%80%99s-best-hiking-trails/no.turapp.instance.selje
Pārgājieni Trumsē https://nerdnomads.com/hikes-in-tromso