16.07.
Rīta agrumā mēs sakrāmējamies, cik ātri spējam, un bez brokastīm dodamies prom, lai nokļūtu kempingā, kurā uzturēsimies pāris naktis. Kempings Tilia Gacel ir ar tādu ekstru, kā baseins, kas lieti noder, jo laiks ir karsts. Turpat pie baseina arī uzceļam telti, noliekam Emīliju pagulēt pusdienlaiku uz paklājiņa un tikmēr uzvāru pusdienām pirmo zupu ceļojuma laikā. Forši pārmaiņas pēc gatavot virtuvē. Kempings ir pustukšs, jo ir svētdiena un brīvdienu ceļotāji jau devušies prom. Turpat kilometra attālumā ir ciems Dolny Kubin, kur aizbraucam uz veikalu pēc absolūti nepieciešamajiem produktiem, piemēram, kofolas. Otro reizi esam Slovākijā un atkal nopērkam šai valstij raksturīgo kolas atdarinājumu, ko slovāki sauc par kofolu. Garšo pēc aptiekas, bet nekāda vaina.
Pēcpusdienā kempinga saimnieks palaiž baseinā robotu, kurš tīra ūdeni, un tā kā Hardijs grozās turpat netālu, palūdz, lai plkst. 18 viņš izņem robotu ārā no baseina. Vakarā jauki pasēdēt pie baseina, pabaudīt mierpilno atmosfēru. Emīlijai ūdens prieki pie baseina un viņa testē jauno nopirkto ūdens pistoli. Es beidzot izvelku un palasu grāmatu, ko tikpat labi varēju arī līdzi neņemt, jo laika lasīt praktiski nav.
Un vēl, nevaru nepieminēt kempingā pamanītu ceļotāju pāri. Ieraugot viņus, vispār pazūd niķis čīkstēt par kaut kādām grūtībām. Pāris ir gados, teiktu, ap 65 vai nedaudz vecāki. Kungam ir kruķi, viņš pārvietojas ar tiem visur, kur dodas. Pat savu automašīnu viņi tur pēc iespējas tuvāk kempinga servisa ēkai, lai nebūtu tālu jāiet līdz WC, dušai un virtuvei. Nakšņo abi automašīnā. Pa dienu dodas prom savās gaitās, vakarā pārrodas, gluži kā mēs. Līdzi ir kanoe laivas un elektriskie divriteņi. Visu cieņu.
Ar velo: 14 km
17.07.
Klāt 17.jūlijs – Emīlijas dzimšanas diena. Gribam padarīt šo dienu īpašu mūsu mazajai ceļotājai. Pēc brokastīm atstājam mantas kempingā un braucam uz Oravas pili – vienu no Slovākijas visskaistākajām un lielākajām pilīm, kas ir uzbūvēta 13.gs. vidū.
Gadsimtu gaitā tā vairākkārt pārbūvēta romānikas, gotikas, renesanses un neogotikas stilā. Pils uzcelta uz augstas klints virs Oravas upes Oravsky Podzamok ciematā. Pils iekšienē ir daudz atjaunotu un iekārtotu telpu, kāpņu, eksponātu un arheoloģisku vērtību. No pils terasēm paveras iespaidīgs skats uz tuvējiem kalniem. Šeit arī sastopam pirmos latviešus līdzšinējā ceļojuma laikā.
Pilīs pabūt vienmēr ir lieliski. Vēsture un sava veida diženums jūtams mūros un pils atstātajā mantojumā. Pils pakājē izvietojušās omulīgas kafejnīcas un bodītes. Šodien pusdienās dodamies uz vietējo ēstuvi, tomēr svētku diena. Izvēlos nomaļāku pusdienotavu prom no tūristu pūļiem un aizminamies kādu kilometru tālāk no pils. Pusdienvietas ieeja sētas pusē, galīgi neizskatīga, taču tādas vietas parasti slēpj vietējo iecienītas ēstuves. Saimnieks nerunā angliski, bet kaut kā jau saprotamies, Emīlijai tiek končas un multene, ko saimnieks ieslēdz televizorā. Pica un kofola nāk komplektā ar pamatīgu vētru, zibeņiem un pērkonu. Pagaidām, kad lietus norimst un braucam atpakaļ uz kempingu, pirms tam gan vēlreiz jāizbrauc caur veikaliem. Emīlija rotaļlietu veikalā izvēlas sev dāvaniņu, nopērkam kūku un kempingā apsveicam mazo gaviļnieci ar 4 svecītēm. Tā noslēdzam savu 12. dienu ceļā.
Ar velo: 25 km
18.07.
Rītu iesākam ar kempinga atstāšanu un neganti gardiem saldējumiem omulīgā dārzā pie daudzdzīvokļu namiem Dolny Kubin pilsētiņā. Smuka viņiem te pasēdēšana, ar krēsliem un ziedu dobēm. Šodiena nāk ar jaunu izaicinājumu – ir jāpārvar augsts kalns, no kura neizbēgt. Tā kā mūsu mērķis ir Liptovski Mikuloš kūrortpilsēta, esmu atradusi 3 kempingu variantus – dažiem cenas ir mājaslapās, citiem nevar saprast, tāpēc raudzīsimies pēc apstākļiem. Gribam palikt kempingos, lai varam atstāt mantas pa dienu teltī un doties izpētes braucienos ar velosipēdiem.
Esam pārveidojuši ceļojumu tā, lai varam arī apskatīt vietas, nevis tikai izskriet cauri. Ceļa segums mūs netraumē, vairāk gan piebeidz kalnu stāvums, vismaz mani. Ir brīži, kad pārņem bezspēcība stumt smago riteni, tad arī nekautrējos paraudāt. Galu galā pati jau šo izvēlējos. Hardijs ik pa brīdim informē, cik vēl atlicis līdz kalna beigām. Asfaltēts ceļš līkumo cauri citādi neskartam mežam, garām aizbrauc vien reta mašīna. Emīlija pastaigā blakus, jo stāvākajos posmos nejaudāju ne uzmīties, ne uzstumt riteni ar mantām un bērnu virsū. Taču treniņš labs un galu galā izaugsme sākas tur, kur beidzas komforta zona. Šodien izaugsmes papilnam. Pēc kalna virsotnes sasniegšanas seko balva – jaudīgs nobrauciens. Pusdienu pauzi arī nevaram izvēlēties pirmo, kas pagadās. Tieši kalnu nobrauciena vidū ieraugām idillisku kalnu ciematu Lučky, glīti parki, strūklakas, dekorācijas un tas viss uz elpu aizraujoša Zemo Tatru fona. Varētu papusdienot parkā pie galdiņa, bet nē, kartē esam atraduši lapeni ar labāko skatu ever un ar grūtāko piekļūšanu ever. Speramies augšā kalnā, kur ar riteņiem pat nav domu tikt, tāpēc atstājam lejā, cerot, ka tuvējie būvstrādnieki kalpos kā novērošanas kamera. Griķi, konservi un kofola. Neliels piekusiens (nu labi, riktīgs izbesījiens) ir, bet tas skats kaut kā to enerģiju fokusē vēlreiz. Nu jau dzīve rādās rožainās krāsās. Aizbraucam uz noskatīto apskates vietu – karstajiem baseiniem. Nu atklāti sakot, speciāli braukt te nav jēgas, jo baseini ir pārpildīti un ūdens tādā tīrības pakāpē, ka baigi nav vēlmes līst iekšā. Ielaižam Emīliju paplunčāties, lai viņai tiek prieciņš. Jau vakarpusē nonākam pie lielākās mākslīgi veidotās ūdenstilpnes Slovākijā – Liptovski Mara ezera, gar kuru sabūvēti jahtu klubi, kempingi, pludmales utt. 13 ciemi tika applūdināti dambja būvēšanas posmā no 1969. līdz 1975.gadam.
Iebraucu painteresēties vienā no noskatītajiem kempingiem, bet tā kā tur palikšana maksā 150 euro (!), jo cenā ietverts kaut kāds minizoo un bērnu laukumiņš, kas acīmredzot ir taisīts no dimantiem, dodamies tālāk. Gribējās pajautāt darbiniecei, vai viņa pati paliktu teltī kempingā par 150 euro. Pa ceļam Hardijs šosejas malā atrod dokumentus – vadītāja apliecību un ID karti. Laimīgi, ka tā, jo citādi diez vai kāds cits būtu ieraudzījis, pirms tie sabojāti.
Pašā vakarā nonākam kempingā Mara ezera krastā. Cena kā jau kūrortrajonā nav patīkama, bet iekšā ietvertas piepūšamās atrakcijas un vismaz kaut kas noderīgs bērna priekam. Man sabojā noskaņojumu tas, ka pēcpusdienā neiebraucām veikalā un nav īsti nekas sagādāts vakariņām. Tuvākais veikals ir jau ciet. Kempinga ēstuvē viena desa bez piedevām maksā 8 euro. Arī veļu izmazgāt man nesanāk, jo nav monētu, ko iemest automātā. Nu neko, citreiz gadās melnās dienas. Patēloju Pelnrušķīti un paberžu drēbes ar rokām, bet noskaņojumu tas vēl vairāk sabojā un sākas sodīšanās par to, kāpēc vispār tik daudz drēbju jāņem līdzi.
Runājot par Slovākiju – vispār cenas te ir neadekvāti augstas. Gan veikalos, gan par pakalpojumiem. Mums ir sajūta, ka vairs šajā valstī neatgriezīsimies.
Ar velo: 50 km
Maršruts: Dolny Kubin – Camping Mara pie Liptovski Mara ezera
Iepriekšējais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Mala Fatra nacionālais parks #6
Nākamais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Liptovski Mikulāšas kūrortā #8
2 Comments