“Melnspārnis” ir episka tumšā fantāzija.
Zem vaidošām debesīm plešas Postaža – radīta pirms daudziem gadiem, lai apturētu nežēlīgo dzelmes karaļu uzbrukumu cilvēku pasaulei. Raiharts Galherovs ir briesmoņu mednieks, kuru noalgo bagātie un varenie, viņš ir arī Melnspārnis, viens no Bezvāržu jeb dievību izsūtāmajiem. Saņēmis uzdevumu, Galherovs dodas uz Postažas cietoksni, lai apsargātu turīgu aristokrāti, taču tiek iepīts sazvērestībā, kas mainīs visu.
Ļoti noticēju dievu cīņām, kā arī dievu attieksmei pret cilvēkiem un cilvēku attieksmei pret dieviem – nelietīgajiem, ļaunajiem Dzelmes karaļiem un Bezvāržiem, kuri it kā pārstāv labāko pusi, taču kā vieniem, tā otriem cilvēki ir tikai skudras. Sižets aizraujošs, visi pavedieni beigās saplūst perfektā, nedaudz nomācošā, bet likumsakarīgā finālā.
Uz beigām gan mani nošķebināja cīņu apraksti (pēc trim izrautām Džo Aberkrombija grāmatām, ceturtā fantāzijas grāmata ar vardarbības aprakstiem jau šķita par daudz). Bet nevaru neapbrīnot autora spējas izdomāt maģijas likumus un pasaules uzbūvi, visu cieņu! Maģija šeit tiek iegūta no mēnesstariem un process ir diezgan tehnisks un ticams.
Domāju, ka labprāt iepazītos arī ar nākamo daļu, tikai vispirms jāatvelk elpa no karošanas aprakstiem. Paldies Prometejam, kas joprojām lutina latviešu lasītāju ar kvalitatīvu, pasaules līmeņa fantāziju.
Tālie pērkona dārdi atbalsojās Postažas salauztajās bronzas debesīs, liekot tām aurot vaļu dziesma, debesu rētās uzplaiksnīja gaismas šautras.
Izdveniecība “Prometejs”.