1520 lappuses dziļi intīma darba, ko sarakstījusi Ilona Balode, pirms daudziem gadiem lasītās ceļojumu grāmatas “Rīga-Pekina” autore. Ar šo darbu man gāja visādi. Zināju, ka nebūs viegla lasāmviela. Nav viegla ne burtiskā, ne pārnestā nozīmē 😊 Laikam šī ir biezākā izdotā grāmata, kādu esmu turējusi rokās.
Vispārsteidzošākais šajā darbā ir Ilonas atklātības līmenis. Man ir dziļa cieņa par tādu atklātību, ko var atļauties izteikti par sevi pārliecināts cilvēks, vai arī tāds, kuram vairs nav ko zaudēt.
Autobiogrāfijas darbība sākas ar Ilonas iepazīšanos ar mūziķi Ūdrīti. Un tad visa romāna garumā viens aiz otra seko dažādu tēmu mozaīka – bērnības atmiņas, attiecību līkloči ar māti, patiesās domas par draugiem, savas iekšējās bailes, detalizēti bohēmisko un huligānisko tusiņu apraksti, zagšana ceļojumos, narkotikas, alkohola plūdi, dzīvošana uz ielas ārzemēs, draugu uzmešanas, ceļojumu piezīmes, filozofiskas pārdomas.
Mani neaizbiedēja īsais kurss narkotiku lietošanā, ko autore izvērsa grāmatas sākumdaļā par visu daudzveidīgo narkotiku pasauli un lietošanas sekām, ko pieredzējusi pati kopā ar Ūdri. Pie 1000 lappuses gan sāku šķirt pāri tos aprakstus, kas jau atkārtojās, jo tomēr mans laiks ir mana vērtība un lasīt kārtējo dzertiņa aprakstu ar traumējošām sekām man negribējās. Tas, ko es pilnībā izlasīju, bija visi ceļojumu apraksti. Apmeklētās vietas Ilonas rakstnieces rokās pilnībā atdzīvojās manā prātā un es atzīmēju dauuuudz citātu, kas rezonēja ar mani. Luciferiski burvīgā Prāga…
Lielākais mīnuss ir darba milzīgais apjoms, nedaudz haotiskā struktūra un daudz atkārtošanās par vienām un tām pašām tēmām. Tajā pašā laikā mani pie šī milzīgā ķieģeļdarba noturēja Ilonas bagātā, izteiksmīgā un daudzveidīgā valoda. Ar vienu trāpīgu teikumu spēt nodot pilnu sajūtu buķeti ir talants. Rakstīt viņa prot tiiiik labi, ka es noteikti lasītu nākamo grāmatu, vienalga, par ko tā būtu.
Vai ir atstāts kaut kas neatklāts? Man šķiet, ka nē, bet to jau zina tikai autore.
Daži no citātiem, kas man iekrita dvēselē:
Kalni vienmēr šķiet drusku baismīgi. Varbūt tāpēc, ka esam dzimuši līdzenumā. Kalniem piemīt teiksmaina aura. Kalnam ir ēna. Kalna ēna atšķiras no koka ēnas vai mājas ēnas. Tā ir daļa no zemeslodes ēnas. Daļa no tā, kas mūs tur, uz kā mēs esam. Tas ir tā, it kā pēkšņi būtu kļuvis sataustīt un saprast to, ka zemeslode ir apaļa.
Mūsu priekšā kā melna, dziļa noslēpumu lenta plūda Vltava. Tās krastos lāsmoja Prāgas vēsturiskās ugunis, melnie torņi, sārti dakstiņu jumti un Kārļa tilts, mītisku skulptūru apsargāts. Prāgā vispār bija kaut kas tumšs un aicinošs. Tā bija luciferiski burvīga pilsēta.
Nepālā šerpas vēl arvien pielūdz kalnus un tic, ka tiem ir dvēsele, tie ir dzīvi. Pret tiem jāizturas ar cieņu. To var izjust katrs, kurš vienatnē iet pa klusām kalnu takām. Var sajust, kā zeme pulsē zem kājām, kā sniegs sarunājas. Pie kalna nedrīkst uzskriet ar pacēlāju uz piecām minūtēm, nofotogrāfēties un joņot tālāk uz nākamo must see objektu. Ja tāds jēdziens kā svēts vispār eksistē, tas vēl ir kalnos. Pēdējos mūsu zemeslodes akmens dinozauros.
Everestam piederēja kāda slepena vieta manā sirdī, kura dziedāja nebeidzamu dziesmu.
Mammas spožā, labsirdīgā dvēsele bija paslēpusies aiz netīru, smirdošu ego aizsardzības skrandu lēveriem. Tā bija ietīta baiļu ēnās un sāpju sačervelētajos zaros, slēgta desmitiem norūsējušu nepiepildītas mīlestības atslēgu.
Bija tā, it kā kosmoss ar mums sarunātos un būtu devis zīmi. Šīs sajūtas parasti ir grūti atstāstāmas, tāpat kā deja vu. Tās vienkārši kādā brīdī notiek un jūs zināt, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Šī sajūta nelīdzinās nekam citam pasaulē un parasti izraisa eiforisku stāvokli.
Izdevniecība “Zvaigzne ABC”, 2022.gads.