13.07.
Pienāk rīts un mums ir palaimējies, ka teltsvietu esam atraduši tādu, kas piedāvā komfortu – galdu, solus un pajumti brokastošanas laikā. Ap desmitiem sola lietu, kas, kā izskatās, nerimsies visu dienu, tāpēc mēģinām pabrokastot, savākt mantas un izbraukt laicīgi, lai tiktu līdz tuvākai apdzīvotai vietai, kur uzlādēt mobilos, datoru utt. Šodienas plāns ir tikt līdz Žilinai – pilsētai Slovākijas ziemeļrietumos pie Vāhas upes. Tā ir viena no vecākajām pilsētām Slovākijā, galvenie apskates objekti ir vecpilsēta, vairākas baznīcas un Budatinas pils.
Ceļš ved gan pa ielām, gan pa mazas nozīmes asfaltētiem ceļiem. Un tad sākas lietus, kas nerimstas. Pa ceļam uz Žilinu nākas piestāt Čadcā, apdzīvotā vietā, kur, braucot cauri, neatstāj doma – ko te vispār darīt? Droši vien kādi ārzemnieki tāpat varētu domāt, braucot cauri Jēkabpilij. Starp citu, braukājot apkārt tā, kā mēs to darām, uzmanības fokuss mainās tā, ka pašiem jābrīnās, cik daudzas lietas mēs ikdienā uzskatām par pašsaprotamām. Man ir vērtīgi laiku pa laikam to saprast caur šiem ceļojumiem. Piemēram, elektrības rozetes. Ja nakšņo viesnīcās vai kempingos, nav problēmu ar to pieejamību. Taču tagad mums ir jāuzlādē iekārtas un lai atrastu rozetes, mēs apmeklējam vietas, kur citkārt varbūt pat neieklīstu. Smidzinot lietum, pēc kartes atrodam Čadcas dzelzceļa staciju, kas tikai bildēs izskatās futūristiska. Realitātē tā ir maķenīt depresīva vieta ar bezpajumtniecisku auru, kādas jau tās stacijas mēdz būt. Pastaigājam, paskatāmies, rozešu nav, nulle. Atstāju divriteni, somas un savējos un aizstaigāju līdz autoostai, kas turpat netālu, taču tā izskatās vēl depresīvāk nekā dzelzceļa stacija un rozetes te pēc būtības neeksistē, jo te nav uzgaidāmās telpas, tikai drūma nojume ar nolupušu sienu un bēdīga paskata kasi.
Ko darīt tālāk? Loģiski, jādodas uz tūrisma centru, kas ir katrā lielākā pilsētā. Tūrisma centrā uzņem tiešām viesmīlīgi, atļauj uzlādēt ierīces, paņemu dažas kartes, uzpildām ūdeni un parunājamies ar darbinieci. Viņa uzcienā Emīliju ar konču un uzdāvina atslēgu piekariņu ar lukturīti. Mīļi. Tas ir tāds priecīgs dienas moments, kad nedaudz sakontaktējies ar vietējiem un pie reizes sanāk paveikt praktiskās lietas.
Kamēr līst, izmantojam iespēju paņemt kafiju ar kūku vietējā kafejnīcā un tad jau dodamies nomīt atlikušos kilometrus līdz Žilinai.
Jau ceļojuma sākumā man bija ideja mēģināt sakontaktēt vietējos caur lietotnēm, kur vietējie piedāvā naktsmājas pie sevis par brīvu. Līdz šim esmu izmantojusi Couchsurfing, gan tikai informācijas iegūšanai no vietējiem, nevis naktsmāju prasīšanai. Warmshowers ir platforma, kas eksistē pēc līdzīga principa kā Couchsurfing, taču ir speciāli paredzēta riteņbraucējiem, taču, pētot informāciju, atrodu 2 lietotnes ar nosaukumu Warmshowers, turklāt reģistrēšanās ir par maksu. Tas man īsti nepatīk, laikam ar gadiem kļūstu skopāka, jo negribas iztērēt 30 euro par lietotni, ja nezinu, kas beigās sanāks. Tad atrodu platformu BeWelcome, kur ir diezgan daudz lietotāju, kas reģistrējušies, lai piedāvātu naktsmājas ceļotājiem. Izpētu tos, kas atrodas Žilinā un uzrakstu Ludojam – sporta skolotājam un kādreizējam ceļotājam, kura profils vieš uzticību. Jautāju pēc šādas tādas info, ko darīt Žilinā un apkārtnē, ņemot vērā mūsu intereses un nosūtu. Neceru sagaidīt atbildi, bet tā pienāk, turklāt Ludoja atsūta savu adresi un gaida mūs pie sevis.
Jau vakarpusē nonākam Žilinā. Pa ceļam esmu rezervējusi viesnīcu, jo vakarā gribam pastaigāt pa pilsētu, atstāt mantas un pārnakšņot sausumā. Turklāt kempingi ir tikai ārpus pilsētas un pašā vakarā negribas braukāt 10 km turp un atpakaļ no pilsētas centra uz kempingu.
Hardijs kļūst nedaudz pikts, ka mums vēl jābraukā pie vietējā, taču es neatkāpjos. Pati pilsēta ir diezgan parasta, nekas īpašs, vecpilsēta gan skaista, ar lielu laukumu un strūklakām. Ceļš pie Ludojas ved uzkalnā, kur ir privātmāju rajons. Satiekam vietējo treneri un viņš uzreiz aicina mūs namā, uzcienā ar ūdeni un āboliem. Izvelku savus bukletus un piezīmes un forši parunājamies. Izrādās, Ludoja ir paskatījies manu blogu un jau zina, ka esmu bijusi Slovākijas Tatros. Tā jau laikam ir, ka tu izpēti cilvēkus, ja aicini savā mājā. Blogs noder, tas ir labi! Ludoja mums iesaka mapy.cz kā labu karšu rīku, kā arī izprasu, kādi ceļi apkārt un kas interesants ir nacionālajos parkos tepat Ziemeļslovākijā. Te blakus atrodas divi slovāku nacionālie parki – Mala Fatra un Velka Fatra. Kalni tajos nav augsti, apmēram 1000 m vai nedaudz augstāki, taču ir daudz alu, gravu un visādu pastaigu maršrutu. Beigās Ludoja aicina mūs celt telti turpat privātmājas pagalmā, taču mums pēc nedēļas ceļošanas un lietainās dienas nepieciešams izžāvēt telti un salijušos paklājiņus. Šonakt paliekam padomiska paskata viesnīcā Slovakia, kur palikšana maksā, mūsuprāt, diezgan neadekvātu summu piedāvātajai kvalitātei. Reizēm jau nav žēl arī samaksāt kaut ko vairāk, ja vien saņem atbilstošu pakalpojumu, taču šajā gadījumā nebija īsti komfortablas sajūtas par tēriņiem.
Vakarā izejam pastaigāt pa satumsušo Žilinas centru un sajust pilsētas noskaņu.
Ar velo: 53 km
Maršruts: Čierne – Žilina
Iepriekšējais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Pie triju valstu robežpunkta #4
Nākamais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Mala Fatra nacionālais parks #6
2 Comments