ĀTRAIS LOKS: CESVAINE – VECPIEBALGA – MEŅĢELE – SKRĪVERI

Klāt vasara un man ir izbrīvētas pāris dienas īsam ceļojumam pa tuvāko apkārtni. Savu braucienu izvēlos sākt ar Cesvaines pili, jo esmu dzirdējusi, ka tā piedzīvojusi atjaunošanu pēc 2002.gada ugunsgrēka un tā kā līdz šim esmu to apskatījusi tikai no ārpuses, plāns ir sākt ar šo vietu. No kaltiem laukakmeņiem būvētajā Cesvaines pilī izmantoti romānikas, gotikas, renesanses un jūgendstila elementi. Līdzās pilij senāk atradās muižas saimniecība – kūtis, labības šķūņi, dzirnavas, alus brūzis. Te bija arī krogs, doktorāts, aptieka, mežkunga māja, zirgu pasts, arī baznīca, pagastmāja un skola. No senākajām ēkām saglabājušās un apskatāmas trīs klētis, staļļi, mežkunga māja, kavalieru māja, daļa siltumnīcu, alus brūzis un baznīca.

Iekšpusē pils interjers gan nav pilnībā atjaunots. Atjaunošanas darbi vairāk skāruši ugunsgrēkā cietušo fasādi un jumtu. Mednieku istaba ir pati greznākā – ar burvīgu kamīnu. No ārpuses pils, protams, diezgan iespaidīga. Tomēr no visām Latvijā redzētajām pilīm un muižām joprojām mana topa augšgalā ir un paliek Stāmerienas pils.

Tālāk seko lietains gājiens uz Cesvaines TIC, kas iekārtots muižas ēkā, un kura ieeja atrodas ļoti ainaviskā, vēsturiska izskata iekšpagalmā. Tūrisma centrs ir plašs, tur ir gan rotaļlietas un zīmēšanas lapas bērniem, gan viesmīlīga gaisotne. Ilgi neuzturamies, jo ir doma pastaigāt pa parku, vienalga, ka līst, esmu tikusi prom no darbiem un jaunu vietu iepazīšana ir tieši tas, kas nepieciešams. Cesvaines pils parks ir mazliet mežonīgs un pilns ar nenormāli nikniem odiem (vēl trakāk, kā man mājās, kur tuvumā purvi), par kuriem Emīlija drīz vien sāk protestēt, taču es saku, ka īsti variantu nav, ir jāiztur mūsu mazais pārgājiens.

Ir klāt vakars un ceļš ved tālāk uz Vecpiebalgu, kur domāju palikt pa nakti atpūtas kompleksā ar lirisko nosaukumu “Chill up”. Mans plāns nav tapis nedēļām iepriekš. Šoreiz uzmetu maršrutu izbraukšanas dienā un šī ir pirmā vieta, kuru atradu Vecpiebalgas tuvumā un kas piedāvā telšu vietas. “Chill up” kempingā neizskatās, ka būtu jūlijs – karstākā tūrisma sezona, jo no kādām astoņām mājiņām aizņemtas ir divas. Te ir terase, bāra vieta, viss nedaudz palietots, taču vietai ir savs šarms un to sauc – Alauksta ezers. Skats uz to ir fantastiski labs. Lietu esmu atstājusi kaut kur starp Cesvaini un Vecpiebalgu un šeit vakars ir mierpilns un saulains.

Mums neko diži daudz nevajag, telts vieta ir pietiekami laba. Komforts man ir mājās, tāpēc ceļojumos es to nemeklēju. Ceļojumos man patīk nepierastais, jaunais, neizzinātais un parasti to arī iegūstu pilnā mērā, jo ceļojumi ir diezgan neprognozējama padarīšana. 🙂

Vienīgā problēma izrādās saistīta ar gatavošanu. No rīta Depo nopirktais gāzes balona deglis tomēr neder manam gāzes balonam. Kad jau sāk mākties virsū neapmierinātība, negribīgi atceros mammas teicienu (kurš man toreiz nepatika ikreiz, kad viņa to teica) – ka no jebkuras situācijas var atrast izeju. Izdodas samenedžēt ugunskuru, restes, kur uzlikt savus traukus cepšanai un varu darboties tālāk pēc plāniņa.

Vasaras naktis tiešām nav domātas miegam. Tāpēc arī man tā patīk palikt teltī. Tu saplūsti ar dabu daudz vairāk nekā pārnakšņojot viesnīcās vai pat kempinga namiņos.

Un tā mēs ar Emīliju sēžam pie uguns un skatāmies uz mēnesi, kura gaismas taka iegrimst Alaukstā. Pār pļavu lēnām nokrīt tumsa, un virs galvas iedegas miljons zvaigžņu viesnīcas griesti. Kaut kur netālu dzirdama grieze un brēc stirnu buks. Gluži kā manās mājās. Un īstenībā tas ir pats jaukākais, ko var darīt vasaras naktīs – sēdēt pie uguns un domāt. Zem zvaigznēm, nakts apskāvienos, tik tuvu tumsai, uguns maģijai un Visumam visas ikdienas problēmas pagaist nebūtībā un prāts pievēršas “lielajiem” dzīves jautājumiem un lēnām, pamazām sakārtojas. Sava veida meditācija. Esmu paņēmusi līdzi dienasgrāmatu, bet tumsā neko parakstīt nevar.

Rīts ataust saules pieliets un lai arī parasti es ilgi nekavējos ar izbraukšanu, šoreiz mēs pačilojam ilgāk un tad dodamies uz Vecpiebalgas centru. Vecpiebalga ir mana ģeogrāfijas studiju lauka prakses vieta, tāpēc te man ir nostaļģiskas atmiņas kā mēs ar kursabiedriem 2009.gadā tuvējā karjerā lasījām iežus, urbām zemē un pētījām augsnes sastāvu, noteicām kaut kādu nogulumu slāņu ģeoloģiskos periodus (devons, karbons, silūrs, perms, ordoviks?) un vakaros slaistījāmies pa Vecpiebalgas ielām, kā jau normāli ģeogrāfu mafijas pārstāvji.

Iebraukt Vecpiebalgā un neuzmest aci dziesmās apdziedātajām ūdensrozēm droši vien ir tas pats, kas aizbraukt uz Kairu un neapmeklēt Gīzas piramīdas. Vecpiebalgas centra dīķi ar strūklakām, fotogēniskajiem tiltiem un mazpilsētas mieru ir pastaigu vērti. Tuvumā ir vairākas apskates vietas – 5 kilometru attālumā Inešos ir Piebalgas porcelāna fabrika, kur piedāvā porcelāna apgleznošanu vai arī var piestāt galerijā – veikaliņā un iegādāties kaut ko no porcelāna traukiem.

Fabrika atrodas Vecpiebalgas muižas ēkā, kurai ir ļoti ainavisks parks. Tajā ir vēl viena kičīga vieta – Sveču darbnīca (Gardenia Eco), ar neticami šarmanti izdekorētu ēkas fasādi – lauku vintage stilā. Sveču mājā ir veikaliņš un iespēja piedalīties dabīgo sveču liešanas meistarklasēs. Tāpēc vien ir tik forši ceļot – tu nekad nezini, kādi pārsteigumi un neredzētas vietas tevi sagaida aiz nākamā līkuma.

Tālāk dodamies uz Meņģeles skatu torni. Tas ir ceļa malā un ainava no tā – diezgan laba. Un tie mākoņi… Apkārt neviena cilvēka, nekādas burzmas, tas man patīk. Pēc īsas pauzes ceļš ved tālāk. Laikam sen nebiju braukājusi pa Vidzemes augstieni. Šķiet, te ir līkumainākie ceļi Latvijā un atslābt nevar ne mirkli. Īsts road trips.

Un tad laiks nākamajam apskates objektam – Paradīzes lavandas Skrīveros. Adresi šai vietai atrast internetā neizdodas un tikai vēlāk uzzinu, ka tam ir pamatojums.

Saimniece Sanita Prūse ir ļoti viesmīlīga. Lavandu lauks ir brīnišķīgs un es ceru, ka manas lavandas mājās arī kaut kad izskatīsies tikpat kuplas un milzīgas kā šeit. Pa visu lauku izkārtoti gaumīgi dekori un es prātā jau uzburu fotosesiju jūlijā. Galu galā ģimenes arhīvam vismaz reizi 2 gados bildes noderētu. Paradīzes lavandām ir arī sava lavandu produkcija – ziepes, skrubji, ievārījumi, medus, dušas lietas, lavandu maisiņi – tādam lavandu fanātam kā man patīk viss.

Enerģijas netrūkst ne man, ne Emīlijai, tāpēc izlemju aizdoties vēl uz Aizkraukles pilskalnu un pabaudīt episku skatu uz Daugavu. Taka uz pašu pilskalnu lieliski ilustrē tūrisma objektu, gar kuru pašvaldībai (Skrīveru apvienības pārvaldei) acīmredzami nav nekādas daļas – taka ir aizaugusi un nekopta. Neesmu no piekasīgajām, bet esmu kopā ar trīsgadnieku un, ja taka viņai nav izejama biezās zāles dēļ, tad man tas trīsgadnieks ir jāstiepj un rodas vēlme sazināties ar atbildīgajiem. Ja nu vienīgi tas ir privātīpašums un es velti vainoju pašvaldību.

Pakalna galā skats ir līdzens, kā jau Latvijā, ne velti mūsu kalnus ārzemju ģeogrāfi dēvē par kurmja rakumiem. Emīlija mani fotogrāfē un, to darot, sauc “Bukāns ar sieriņu!” 🙂 Nezinu, kur viņa to izdomājusi, bet šobrīd nāk laukā visādi brīnumi.

Jau ir diezgan pavēls, mums nav sarunāts neviens kempings, jo Skrīveros tādu nav, bet es negribu apstāties. Laižam uz Skrīveru dendroloģisko parku. Tur esmu bijusi daudz reižu. Parks ir izstaigājams ātri, ja aiziet gar strūklaku un noiet lejā uz Daugavu pa trepēm, vai arī ilgi – ja iet garo apkārtceļu. Paejamies īso variantu, pa ceļam satiekam kādas ģimenes tēvu, kurš meklē noklīdušo dēlu, kuru iepriekš redzēju slapstāmies pie kāpnēm. Nav garlaicīgi nemaz.

Mobilais beidzot ir izlādējies pilnībā un iestājas bezgadžetu miers. Ja gribētu, es varētu atrast veidus, kā uzlādēt. Stacija vai benzīntanks, galu galā. Bet es to negribu. Šovakar izdodas parakstīt dienasgrāmatu un atslēgt prātu no nemitīgo darbu uzskaitījuma.

Nākamajā rītā, ceļojuma trešajā dienā, beidzot iestājas tāds čilīgs noskaņojums, kad es plūstu ceļojuma radītajā eiforijā un labprāt turpinātu vēl kādas 5-6 dienas. Diemžēl ir jāatgriežas mājās. Pa ceļam vēl piestāju pie kuģīša “Baltā kaza” piestātnes pretī Klidziņai, kur ir lieliska atmosfēra, skats uz mierpilno Daugavu un hipsterīgi šūpuļtīkli, kas iekārti upes malā starp kokiem. Uz īsu mirkli tur noķeru vieglu vasaras brīvības sajūtu un tad piestāju Viršos pēc kafijas, uzlādēju telefonu, lai vismaz pateiktu savējiem, ka man viss kārtībā. Emīlija izdomā, ka gribēs Haribo lāčus, taču es painformēju, ka viņa var vārtīties pa Viršu veikala grīdu, cik grib, lāčus viņa nedabūs, toties vistas sviestmaizi gan un pēc brīža mēs vēsā mierā apsēžamies un pabaudām atpūtu pirms došanās mājup.

Smuks, mazs ceļojums, pilns jaunu iespaidu un patīkamu emociju. Ceļš vedīs tālāk, par to nav šaubu.

Ieejas maksa apskates vietās:

Skrīveru Paradīzes lavanda – 4 eiro

Cesvaines pils – 6 eiro

Kopā nobraukti: 280 km

Foto: Māra Bitāne, 2022