Ir kādi 50 iemesli, kāpēc es dievinu sera Terija Pračeta darbus, taču nosaukšu trīs: harizmātiski personāži, vienlīdz dziļa nopietnība ar teju hipnotisku humoru un spēja aizraut ar stāstu un maģiju.
Pračets ir intelektuāls asprātis un zemsvītras piezīmju ģēnijs.
Mans šī gada plāniņš ir izlasīt visas viņa Diskpasaules grāmatas (41) un “Witches abroad” pagaidām ir 9. izlasītā un viena no lieliskākajām.
Visas trīs Lankras raganas – Vējkaliene, Omu mammuža un Magrate dodas ceļā uz Dženuju, lai apturētu ļauno feju un izjauktu fejas krustmeitas kāzas ar princi. Jo šajā stāstā princis nav tas, par ko izliekas! Taču pa ceļam piedzīvojumi tikai sākas. Vērīgs lasītājs pamanīs norādes uz Drakulu, Sarkangalvīti, Apburto princesi, Kazanovu, Pelnrušķīti un Oza zemes burvi (krītošā māja). Nespēju sajūsmināties par dialogiem, sevišķi starp 3 raganām.
Pračets izmanto humoru kā līdzekli nopietnu, būtisku jautājumu risināšanai. Te mums ir Dženuja – pilsēta, kurā visiem jādzīvo kā pasakās, jābūt stereotipiski laimīgiem un omulīgiem, meitenei jāapprec princis un stāstiem jāīstenojas tā, kā tie ir pierakstīti, un to visu pieskata feja, kura sevi uzskata par labo.
Ir milzums uzjautrinošu ainu (Vējkalienes kāršu spēle ar rūdītiem bandītiem, balles skats, kur Magratei jāizliekas par Pelnrušķīti, vēršu cīņas, valodas grūtības ceļojot (grassy ass – gracias! Vai nav zelts?). Un tikpat bieži Pračets liek ieslīgt emociju virpulī, sajust skumjas un Iegrimt filozofiskās pārdomās par nāvi, laiku, izvēlēm un ļaunā/labā cīņu.
Tekstā izmantoju Māras Poļakovas tulkotos varoņu vārdus no sērijas par Tifāniju Smelgu. Man šķiet, ka lieliski izdevušies.
Citāti:
People think that stories are shaped by people. In fact, it’s the other way around
People whose wishes get granted often don’t turn out to be very nice people.
Wisdom is one of the few things that looks bigger the further away it is.
“No point in imagining anything,” said Granny. “Things are bad enough as they are”.
Being a witch meant going into places you didn’t want to go.