Beidzot, beidzot! Jau sen biju gaidījusi praktisku Montesori grāmatu, jo līdz šim izdotās, piemēram, “Absorbējošais prāts” ir ļoti teorētiskas, kas vairāk var noderēt pedagogiem, nevis vecākam, kas grib ieviest praksē Montesori pieeju. Montesori pedagoģijai tās būtību un vārdu pirms apmēram 150 gadiem deva tās dibinātāja Marija Montesori.
Man ļoti simpatizē Montesori pieeja ar savu vienkāršību, disciplīnu, minimālismu un praktiskumu. Marija Montesori bija pārliecināta, ka katrā bērnā jau kopš dzimšanas ir ielikti neizsīkstoši dabas doti resursi, kas ļauj izveidot spēcīgu, patstāvīgu personību. Labākais, ko var darīt pieaugušie, ir netraucēt dabiskajai attīstības gaitai. Atbilstoši bērna individuālajai attīstībai pieaugušais var atbalstīt un apmierināt bērna pausto interesi par kādu procesu vai prasmi, bet nekādā gadījumā nevajag iejaukties un pārāk palīdzēt, izdarot kaut ko bērna vietā.
Grāmatā teksts ir salikts ideāli – pa rindkopām, tāpēc te nav garu teksta palagu, kas apgrūtina uztveri. Ir feini foto, kas parāda, kā iekārtot mājokli, lai tas būtu radošs un veicinātu bērna attīstību un darbošanos pašam. Un kas vecākiem ir būtiski svarīgi – grāmata ir strukturēta tā, lai ātri varētu atrast vajadzīgo info, vai tā būtu par bērna emocijām, ģērbšanos, galda kultūru, iešanu dabā vai rotaļām attiecīgajā vecumposmā.
Noderīgas ir nodaļas par savaldību konfliktsituācijās, par atbildības ieaudzināšanu – ļoti tiek uzsvērta bērna līdzdarbošanās mājas kopšanā un ikdienas darbos.
Pielikumi ir ļoti informatīvi un man noteikti noderēs – te atzīmētas biežāk teiktās “nepareizās’ frāzes, ko aizvietot ar atbilstošākām, kā arī mega liels saraksts ar nepieciešamo rotaļu un darbošanās aprīkojumu atbilstoši katram vecumposmam. Un nav runa par jaunu rotaļlietu pirkšanu – daudz kas no minētā ir atrodams mājās – piemēram, kastītes, birstes, krūzes, akmentiņi, čiekuri, pogas, skapīši utt.
Ja par mīnusiem, tad nodaļa par citu ģimeņu pieredzi man nenoderēja, jo tur bija tikai pāris bildes un daži teikumi.
Ko es vēl gribētu uzsvērt – man patīk Montesori nevis tāpēc, ka tas būtu kaut kas supermoderns, noteikti nav. Jo vairāk es par to lasu, jo saprotu, ka tā ir atgriešanās pie saknēm, pie vecās pieejas, kas bija aktuāla pirms modernās revolūcijas, kad bērni pārsvarā daudz ko iemācījās darīt agri, palīdzēja lauku darbos, iesaistījās ģimenes dzīvē. Tā ir dabiska un organiska pieeja, radoša un gudra. Un tā nav par perfektu ģimenes dzīves radīšanu. Ir skaidrs, ka arī vecāki kādreiz nesavaldīsies, visiem mums ir emocijas, bet svarīgi ir pēc tam visu izrunāt.
Taču es gribu brīdināt tos, kas domā, ka šī bērna audzināšanas pieeja runā tikai par bērnu. Nu nē, te jau ir tas āķis. Jebkurā audzināšanas rokasgrāmatā es skaidri redzu, ka vecākiem vispirms jāsāk ar sevi – ir jātrenējas būt pacietīgiem, ir jārunā ar bērnu cieņpilni, paskaidrojot mājas noteikumus un robežas, jo ja vecāks ārdās un kliedz, ja sadusmojas jau pie pirmajām nekārtībām, ja maina noteikumus katru dienu, ja izmanto kukuļošanu, kā tad var gribēt, lai bērns dara citādāk?! Un to arī tā smuki pasaka Montesori pedagogs – ka ir jāaizskaita līdz desmit, pirms tu sāc izlikt pats savas emocijas, un tas dos iespēju nomierināties. Es uzskatu, ka pacelt balsi nav slikti, slikti ir tad, ja tu sāc apsaukāt bērnu par riebīgo, nejauceni vai vēl kādos nelāgos vārdos.
Man ļoti patika viens teikums no grāmatas:
“Ja jūs kaut ko sakiet bērnam tūkstoš reižu un viņš joprojām neklausa, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās”.
Bērni testē robežas, viņi mācās likt sevi ievērot, viņiem nav emocionālo barjeru, tāpēc viņi reizēm uzvedas mūsu izpratnē nesavaldīgi, niķīgi vai nejauki (te vietā būtu palasīt arī Vitas Kalniņas jauno grāmatu “Niķu nav”, tā man ir sarakstā). Ko vecāks var likt pretī saskaņā ar Montesori pieeju – speciāli iekārtotu vietu, lai nomierinātos, sarunu, paskaidrošanu, risinājuma meklēšanu, viltīgi pasniegtu izvēles iespēju; man patika variants ar zīmītēm, kas pasaka ko drīkst un ko nedrīkst darīt (bērna bijība pret rakstītu vārdu 
). Nu variantu ir daudz. Bet pirmām kārtām tas ir darbs ar sevi. Citam būs mazāk darba, citam vairāk.
Skaidrs, ka vecākiem IR jālasa par bērnu audzināšanu, kaut vai dažas grāmatas, bet ir jāzina pamatlietas, pēc tam jau var (un vajag) pielāgot savu audzināšanas metodi atkarībā no iekšējās intuīcijas, savas ģimenes rituāliem vai pārliecības. Slikti ir tad, ja vispār nav nekādas savas metodes un nav zināšanu, kā būtu jādara attiecīgajos bērna audzināšanas periodos. Šo grāmatu es biju paņēmusi bibliotēkā, taču noteikti nopirkšu sev eksemplāru! Iesaku palasīt, jo te ir minēti tik daudz praktisku padomu, ka vismaz kāds noteikti noderēs! Jo daudzas lietas mēs tāpat darām, kas īstenībā paiet zem Montesori.
Izdevniecība “Latvijas Mediji”, tulkojusi Gunita Mežule.