Izsalkums pēc laba psiholoģiskā trillera nu ir nedaudz remdēts pēc Šarlotes Linkas kriminālromāna “Cietsirdīgās spēles” izlasīšanas (vai “aprīšanas”). Un šīs spēles tiešām bija cietsirdīgas. Jaunu meiteņu nolaupīšana. Turēšana gūstā vairākus mēnešus. Pieķēdētas. Un atstātas nomirt no bada un slāpēm.
Ziemeļanglijas tīrelī tiek atrasts pirms gada pazudušās četrpadsmit gadus vecās Saskijas Morisas līķis. Pēc neilga laika pazūd vēl viena jauna meitene. Skārboro kriminālizmeklēšanas nodaļas galvenais inspektors Kalebs Heils atduras pret šķietamu pierādījumu trūkumu un oficiālā izmeklēšana ved strupceļā. Tikmēr Skārboro ierodas kriminālpolicijas seržante Keita Linvila no Skotlendjarda, lai pārdotu savu vecāku māju. Gluži nejauši viņa tiek ievilkta izmeklēšanā un nolemj uz savu roku izpētīt lietas apstākļus.
Tā kā esmu izlasījusi itin visus latviski izdotos Linkas darbus, parasti es savā prātā salīdzinu, vai jaunais darbs ir aizraujošāks par iepriekšējiem un vai sižeta spraiguma un neparedzamības ziņā līdzinās, manuprāt, izcilākajiem autores romāniem. “Cietsirdīgās spēles” mani pārliecināja, ka Linkas stils un psiholoģisko nianšu izspēlēšana nav nekur pazudusi. Viņa atkal ir atpakaļ un ar smalki izgudrotu vainīgā maskēšanu notur lasītāja uzmanību visas grāmatas garumā, virzot sižetu paralēli no nolaupītāja un izmeklētāju skatpunktiem un ar dažādu, it kā viltīgi iepītu norāžu palīdzību rosinot lasītāju pašu meklēt, kurš melo un kurš stāsta patiesību.
Es tiešām centos, bet nevarēju paredzēt iznākumu, tāpat arī šokējoši atklājumi citu romānā risināto notikumu kontekstā bija diezgan negaidīti un pārsteidzoši. Nekas, absolūti nekas nav tā, kā sākumā liekas. Ja man šķita, ka esmu atkodusi autores viltus norādes, un sīkmanīgi ievērojusi pavisam citas, kuras nu noteikti aizvestu pie īstā vainīgā, brīdī, kad biju totāli sapriecājusies par savu visgudrību, tomēr, tomēr Linka mani pārsteidza ar notikumu patieso gaitu. Iesaku visiem, kuriem patīk perfekta detektīvintriga, spriedze un psiholoģisko trilleru radītā neparedzamības atmosfēra grāmatās.
Mani īpaši negaidīti piesaistīja arī padziļinātais ieskats romāna tēlu un izmeklētāju dzīves nepilnībās un problēmās, tādās kā alkoholisms, vientulība, attiecību iziršana un dzīves grūtsirdība. Tas arī palielina romāna vērtību manās acīs, jo rada lielāku līdzpārdzīvojumu un pietuvina lasītāju tēliem.
Vienīgie mīnusi darbā manā izpratnē bija nedaudz kaitinošā Keitas Linvilas jaukšanās izmeklēšanai pa vidu un policijas neinformēšana par saviem atklājumiem, lai arī tas droši vien piederēja pie autores iedomātās sižeta virzības. Reālajā dzīvē neviens ar tādu Skotlendjarda izmeklēšanas pieredzi kā viņai nebāztos briesmās tik apdullinoši muļķīgā veidā.
Un otrs mīnusiņš ir nedaudz neievērojamais vāks, par ko man žēl, jo Linka ir pelnījusi “kārtīgus” savam žanram atbilstošus vākus līdzīgi kā Nesbē, Galbraits vai nesen izdotā Rolandas Bulas “Sīnāja kalna lieta”, kurai vāks vien ir tik intriģējošs, ka izlasīju atsauksmi un gribu pašu grāmatu paturēt rokās un pataustīt vākus, pie reizes arī izlasot 😀
Pieņemu, ka daudzi Linku nemaz nelasa, jo uzskata par lubeņu rakstnieci, kaut gan viņas darbus nemūžam nevar ierindot tajā pašā plauktā, kur vieglos, salkani asprātīgos un klišejām pārpilnos (labā nozīmē, jo esmu arī izbaudījusi un smējusies, lasot Ketrīnas Eljotas romānu, bet vairāk par diviem neizturēju) dāmu romānus, kas pārstāv pavisam citu žanru. Un man būtu žēl, ja potenciālie lasītāji Linkas grāmatām paietu garām grāmatnīcās, jo vāka noformējums maldina vai arī paliek neievērots citu darbu raibajā gūzmā. Izdevies vāks bija Linkas romānam “Lapsas ielejā” (atsauksme).
Atsauksmes par citiem romāniem:
Kārtējais lieliskais kriminālromāns: Šarlote Linka “Pieviltā”
Lapsas ielejas baisais noslēpums
Mans pēdējo gadu labākais atklājums – ŠARLOTE LINKA
No vācu valodas tulkojusi Sinda Krastiņa.
Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
4 Comments