Lai arī Terija Pračeta darbi par mazo raganu Tifāniju Smelgu ārēji izskatās pēc bērnu grāmatām, tā tas nebūt nav.
Autora darbi ārzemēs ir tikpat populāri bērnu auditorijai, kā, teiksim, latviešu tautas pasakas vai Margaritas Stārastes zīmētās pasaku grāmatas mums – latviešiem. Pračetu godpilni min blakus Roulingai, Tolkīnam, Mārtinam, Lūisam, Le Gvinai un citiem fantāziju darbu gigantiem, jo viņš ir autors veselai fantāzijas pasaulei, kuras ietvaros tapušas vairākas grāmatu sērijas, visas par Diska pasauli, taču ar atšķirīgiem varoņiem. Par mazo raganu Tifāniju Smelgu ir pieci darbi, kuri visi nu izdoti arī latviski. Rakstnieces un žurnālistes Vijas Beinertes atsauksmes iespaidā, kurā viņa par vārdu burvjiem dēvēja abus, gan autoru, gan tulkotāju Māru Poļakovu, es ķēros pie pirmās grāmatas “Mazā brīvā cilts” un nokļuvu apburošajā Diska pasaulē.
Vienpadsmit gadus vecā Tifānija ir lauku meitene, kopā ar vecākiem, māsām un mazo brāli viņa apdzīvo Krīta novadu un savā ģimenes saimniecībā ir atbildīga par siera gatavošanu. Pirmajā nodaļā Tifānija braši sadod ar pannu pa ķobi ūdens briesmonim, kurš grib uzbrukt viņas brālītim, un dažam labam Krīta iemītniekam kļūst skaidrs, ka Tifānija nav parasta lauku meiča. Tifānija ir ragana un viņas pienākums ir sargāt savu novadu no visādiem nejauceņiem un radībām, kam prātā ļaunas izdarības. Nav vairs Smelgu vecmāmuļas, kura gan nebija īsta ragana, taču prata iedvest cienību, parūpēties par vārgākajiem un uzturēt kārtību savā novadā, taču, izrādās, ka Tifānijai ir pat vēl lielākas spējas.
Tifānija ir ļoti pozitīvs tēls, tāds, kuram mazās lasītājas noteikti gribētu līdzināties. Viņa ir prātīga, gudra un apķērīga, diezgan kritiska pret sevi, taču ar labu sirdi un neiecietīga pret izrādīšanos un liekulību. Man ārkārtīgi patika, kā grāmatās ir ievīta raganu aroda tēma. Ka būt raganai nozīmē nevis vicināt burvju nūjiņu pa labi un pa kreisi un vārīt grāpjos vardes, bet gan darīt melnos darbus – palīdzēt vārgajiem un vecajiem, pieņemt bērnus, apārstēt slimos, mazgāt drēbes nespējīgajiem, aprūpēt grūtdieņus utml. Jā, arī vāķēt nelaiķus un apbērēt bērniņu, kas piedzimis nedzīvs. Darīt visu to, kas citiem šķiet netīkams, netīrs, ko cilvēki atsakās redzēt un izdarīt.
Un te arī ir tas, kas ļauj šīm grāmatām pārkāpt robežu starp bērnu un pieaugušo literatūru – te nav tikai rožaina pasaka, bet ir ievītas arī dzīves skarbās patiesības un mācībstundas, viedums un prātīgums, pamatu pamats, kas parasti rodams pasakās un stāstos, jocīgi personāži un situācijas, kas liek gan sabēdāties, gan sajūsmināties.
Visi tēli ir kolorīti un atmiņā paliekoši – gan Tifānijas draudzene Petūlija, kura labi prot runāties ar cūkām, gan liekulīgā Annagramma un karekļus žvadzinošā mis Blusava, kura uzskata, ka būt raganai nozīmē valkāt efektīgas drēbes un rakstīt pamācošas grāmatas par “magiu”, gan Omu mammuža, kura braši lieto grādīgos un lepojas ar savu pieredzi dažādās jomās. Un fīgli – mazie, zilie vīriņi – viņu runas veids ir kaut kas absolūti brīnišķīgs un neaizmirstams.
Reti kura grāmatu sērija man ir sniegusi tādu siltuma sajūtu kā Terija Prečeta pieci romāni par Tifāniju Smelgu. Otrā sērijas grāmata “Pilna cepure debesu” palīdzēja dzīves smagākajos brīžos saprast nāves ceļu. Nu jau pēdējais stāsts “Gana kronis” ir pabeigts un sirdī ir mazliet tukšums kā pēc visām episkajām fantāzijas pērlēm…
Izdevniecība visām grāmatām “Zvaigzne ABC”
1 Comment