No savas bērnības es atceros to svinīgo un īpašo sajūtu, kad mūsmājās mana vecmāmiņa cepa maizi lielajā maizes krāsnī. Atminos to mirkli, kad man tika iedota maza mīklas pika, lai pati izveidoju savu cepamo kukulīti un cik jauki un gardi smaržoja maize tikko izvilkta no krāsns, vēl silta un pilna ar svētību no zemes.
Tas bija pirms vairāk kā 20 gadiem. Bet laiks gāja, pēc vecmammas neviens ar maizes cepšanu vairs neņēmās, līdz arī krāsns, kas aizņēma teju ceturto daļu virtuves, pamazām zaudēja savu nozīmi. Taču es vienmēr atceros un ievēroju vecmammas mācīto, ka uz grīdas nokritusi maize ir jāpaceļ un jānobučo, jo pret maizi nedrīkst izturēties ar necieņu un nevērību.
Nu lūk, šis maģiskais atmiņu pieskāriens mani pārņēma, kādā saltā marta pēcpusdienā viesojoties “Donās” – maizes darbnīcā Blomē, kas iekārtota skaistās lauku mājās pakalnītē, ko vada īsta latvju saimniece – Ilze Briede. Viņa ir arī Vidzemes absolūtais tūrisma cilvēks “Vidzemes Pērle” un šova „Īstās latvju saimnieces” dalībniece.
Sprigana un šarmanta, Ilze laipni sagaida ciemiņus un kamēr pati sapošas maizes darbnīcas vadīšanai, viesi tiek uzaicināti pakavēties saimes istabā pie gardas rudzu maizes ar medu, kaņepju staku, žāvētu gaļu, sviesta un ievārījumu bļodām.
Pēc pamielošanās ar lauku labumiem, saimniece ir apsējusi lakatiņu un uzsāk stāstījumu par to, kā liktenis viņas ģimeni atvedis no Ādažiem uz Blomi, kā mirkli pirms krīzes sākta uzņēmējdarbība un kā no izdemolētas lauku mājas tapusi maizes darbnīca un viesu uzņemšanas vieta. Ar lepnumu staltā nama saimniece stāsta par rudzu maizes vērtīgumu pasaules mērogā un mūsu tautas lielo izturību cauri visiem traģiskajiem likteņiem saglabājot savu mantojumu un senču gudrības, kas ļauj arī mūsdienās nepazaudēt identitāti un nest tālāk tradīcijas, kas mūs veido par latviešiem. Saimniece pārsteidz ar faktu par maizes dažādību, kas mums pieejama – saskaitot visas maiznīcas, kas darbojas Latvijā, kopā tiek piedāvāti 2000 maizes veidu. Tas ir, neskaitot mājražotājus.
Pēc iestiprināšanās ar „Lielmātes puķūdeni” ciemiņi tiek vedināti doties tālāk uz virtuvi, pie mājas siltās, pukstošās sirds gaišas mūra krāsns veidolā, kur pēdējā posmā rodas smaržīgais, siltais maizes klaips. Iepriekšējā dienā iejaukta, abrā rāmi guļ rudzu maizes mīkla ar Māras krustiņu viducī – lielais noslēpums, kas gadu simtiem turējis mūsu senču mājās spēku.
Aplikuši priekšautiņus un uzrotījuši piedurknes, mēs visi paklausīgi sastājamies ar galdiem un Ilze turpina stāstīt par senajām maizes cepšanas tradīcijām latviešu saimniecībās, to, ka mīklu vienmēr jaukusi un mīcīju pati saimniece, nekādā gadījumā kalpones vai sveši ļaudis, kas nepieder pie ģimenes. Saimnieces ziņā ir turēt godā tradīcijas un gādāt par mājas kārtību un saimes saticību. Tikai pati saimniece zinājusi, kādas vainas jānogludina saimes attiecībās, kādas domas domāt un kādus vārdus runāt, lai mīklā iejauktu arī pašu vērtīgāko saimes spēkam, veselībai un labsajūtai. Ar rokām apmīļojot katru kukulīti, saimniece ieliek cepienā savu mīlestību un tieši to, kas vajadzīgs saimei, veltot labus vārdus un domas savam darbam, pavirzot enerģijas nepieciešamajā virzienā.
Daudz mazāku un lielāku rituālu bija saimniecēm, kad tās cepa maizi. Apaļie kukulīši jāveido uz abras malas, glaudot pretēji pulksteņrādītāju virzienam, lai visas raizes un neražas aizslaucītu uz vakardienu. Abru nedrīkst mazgāt pēc lietošanas, jo citādāk izzudīs labās baktērijas, kas dzīvo abrā un maize zaudēs īpašo garšu. Un, protams, nākamo cepienu veido no abrā palikušās mīklas – sakasnīša. Ilze parāda, kā jāapglauda katrs kukulītis un kādas zīmes jāievelk, lai saimei nodrošinātu svētību un izceltu maizes labās īpašības. Saimniece virspusē uzvelk Māras krustu, uzsverot vārdus, ko veltīt katrai krusta svītrai „Lai pietiek saimei, lai pietiek bērniem, lai pietiek nabagiem un lai pietiek pašiem!”
Paņemot rokās mīklas piku, es atceros tāltālās bērnības smaržu, ko radīja rudzu maizes mīkla, kas smagnēja un gluda, ielikta rokās, pārtapa apaļā brīnumā, ko iešāva krāsns svelmē uz kļavu lapām vai miltiem. Lēni un ar pietāti mēs katrs veidojam savu kukulīti. Uz galda viens blakus otram rindojas dažāda lieluma kukuļi, kuri gaida savu kārtu nokļūšanai krāsnī. Kad saimniece izgrābusi ogles un krāsns mutes svelme gaida cepienu, mēs visi pēc kārtas nesam savus lolojumus uz krāsni, un saimniece ar koka lizi un ievingrinātu roku šauj tos krāsnī vienu pēc otra.
Nu ir laiks pusdienām un tās ir sātīgas – asa gaļas zupa ar rudzu maizi, saldajā kafija un aromātiska, jau no skata garda kūka ar rīvmaizes biskvītu, ievārījumu, bezē un putukrējuma cepuri ar ogām, kas kūst mutē. Omulības augstākais kalngals, protams, ir siltums, ko izdveš lielā maizes krāsns virtuvē un uzsilušais mūrītis saimes istabā. Rāmi staigājot no vienas telpas uz citu, mājīgā siltuma un sveču gaismas ieskauti, cilvēki atslābst un visu sejās rotājas smaids, vēstīdams par omulības noskaņu un, šķiet, gribas apskaut visu pasauli, ietīt šajā siltumā, ko rada dzīvās uguns tuvums un siltās rudzu maizes brīnišķīgā smarža, kas lēnītiņām piepilda visu plašo telpu. Tepat apkārt klīst pelēkbalts kaķis, un čāpo suņuks, ko mājinieki uzceļ uz mūrīša, lai silda vecos kaulos.
Tas ir cilvēcisko attiecību brīnums un mūsu tautas enerģētiskais spēks, ko atmodina seno maizes cepšanas tradīciju iedzīvināšana mūslaiku dzīves ritējumā.
Manī pamostas senilgotā miera sajūta un siltums, kas ielijis sirdī, nāk ne tikai no iekurtās krāsns, bet arī no pašas ņiprās saimnieces, kas rosās un pļāpā ar ciemiņiem. Lai gan mēs esam svešinieki viens otram, „Donās” ir sajūta, ka esam kļuvuši par savējiem, jo dalīšanās maizē un zināšanās rada kopības sajūtu.
Es vēroju saimnieci, cik viņa izskatās jauna ar uzsietu baltu lakatiņu un gaišās drānās, un redzu, kā ar svētību, mīlestību un rāmu gudrību darīts darbs padara cilvēku skaistu un varenu par spīti gadiem. Pat ja acīs manāms sagurums, jo diena jau sliecas uz vakaru, saimniece to neliek manīt, jo viņas uzdevums ir būt par mājas sirdi un dvēseli. Viņa atpūtīsies, kad būs laiks. Saimniece neslēpj maizes recepti, daži tiek pie sakasnīša, lai savās mājās izceptu īstu rudzu maizi.
Nu ir laiks skatīties, kas notiek krāsnī. Kad siltie, tumšie kukuļi izvilkti no krāsns mutes, tie tiek apslacīti ar ūdeni un kādu brīdi pagozējas uz galda, sarindoti kā mazi brūni sivēni. Katrs cenšas atrast savējo, vadoties pēc zīmēm un formas. Savu es atrodu viegli, iezīmētu ar Laimas slotiņu. Vēl pēdējās sarunas, bildēšanās un mums jādodas mājup. Dienas noslēgumā visi smaida par piedzīvoto brīnumu un nes to tālāk savās pasaulēs, brīnumu, ko no ikdienības atdzīvinājusi viena kārtīga latviešu sieva, gudra un stabila savā pasaules uztverē, lepna par mūsu mantojumu un pietiekami spēcīga, lai to nodotu tālāk.
Atvadījusies no omulīgās siltuma un miera apdvestās maizes radītavas, dodos laukā ziemas tumsā un sniegotajā dzestrumā, cieši piespiedusi silto kukulīti sev klāt kā svētības simbolu, kā atgādinājumu tam, no kurienes esmu nākusi – no stipras, senas tautas, kas izdzīvojusi par spīti mūžam mainīgajiem pasaules vējiem un nemieriem, allaž meklēdama savienošanos ar zemi un tiekdamās pret debesīm, pretī dievišķajam spēkam. Es to turu rokās vēl ilgi, izbaudot drošības sajūtu, spēku un enerģiju. Ja tā padomā, maizē saplūst visi četri elementi – grauda jeb zemes spēks, ūdens, kas savij kopā mīklu, uguns, kas apdedzina, un gaiss – vārdos un domās ieliktā svētība. Maizes cepšanā slēpjas misija pārnest senču mantojumu uz mūsdienām, nepazaudēt sevi pasaules kārdinājumu jūrā un censties būt pašiem, atcerēties savu būtību un sevī iekodēto mantojumu.
Vairāk par maizes darbnīcu:
http://maizesdarbnica.blogspot.com/p/maizes-cepsana.html
