Ik pa laikam man patīk iemest aci grāmatās, kas vēsta par to, kā varam dzīvot labāk, veselīgāk, pilnvērtīgāk. Šo – “Dzīve bez indīgām vielām” es nopirku grāmatnīcā par 3 eiro, tomēr nevarētu teikt, ka būtu īpaši sajūsmināta par grāmatas saturisko formu un stilu. Tā ir sarakstīta 1984.gadā un to var pateikt, arī nezinot tapšanas laiku. Lai gan visi nākamie izdevumi esot papildināti atbilstoši jaunākam laikmetam un tā atklājumiem, tomēr izmantotā valoda ir ļoti vienkāršota, sausa, vecmodīga, autore daudzviet atkārto vienu un to pašu līdz apnikumam.
Visu cieņu autorei, ja viņa tiešām bija pirmā, kas tolaik sāka runāt par vielu kaitīgumu amerikāņu sadzīvē. Mūsdienu cilvēki ir jau labi informēti par to, ka mēbeles, paklāji un krāsas izdala formaldehīdu, ka plastmasas traukus nav ieteicams karsēt, un ka kaitīgais sodium laureth sulfate, parabēni un sintētisko smaržvielu buķete ir bieži sastopami lielākajā daļā skaistumkopšanas produktu un mazgāšanas līdzekļos.
Labi ir tas, ka autore ir skaidri un gaiši minējusi gandrīz visas jomas un uzskaitījusi visus iespējamos sadzīves priekšmetus, kosmētikas līdzekļus, un pat autotransporta apkopes līdzekļus, kuru sastāvā ir sintētiskās ķīmiskās vielas, un tāpēc pašķirstot saturu vien, mums nākas apjaust, ka mūsdienu pasaule un vide ir baigi saķīmiķota un no tā principā izbēgt nevar, var tikai mērķtiecīgi samazināt ķīmisko vielu ietekmi un saskari ar tām atsevišķās jomās. Autore katram ķīmiskajam līdzeklim sniedz praktiskus padomus, ko izmantot to vietā, kas ir ļoti labi, vienīgi šie aizvietojamie līdzekli, piemēram, boraks, īsti vairs nav pieejami un mūsdienās atzīti par kaitīgiem un aizliegti daudzās valstīs. Līdz ar to, arī šajā darbā minētie apgalvojumi ir jāizvērtē kritisku aci. Labāk šo lasīt tad, ja ir daudz maz zināmi vielu cirkulācijas procesi cilvēka organismā.
Jāatzīst, ka pati esmu grēkojusi, par patiesiem uzskatot populāros mītus par atsevišķu produktu kaitīgumu, piemēram, par to, palmu eļļa uzkrājoties organismā, jo šīs eļļas kušanas temperatūra ir augstāka par cilvēka ķermeņa temperatūru. Organisms nav tik vārīgs, spēj sašķelt arī palmu eļļu, līdz ar to palmu eļļa nav kaitīga, bet drīzāk mazvērtīga. Vienmēr ir jāparokas dziļāk, ir jāizpēta, kas notiek mums apkārt un kam mēs ticam.
Problēma ir tāda, ka nav vienprātības un reālu, praktisku, vispāratzītu pētījumu par ķīmisko vielu ietekmi uz organismu, uz dažādu vielu kombinācijām, nav skaidrības, vai vispār uz pasaules ir tāda lieta kā neatkarīgi eksperti, jo daudzus pētījumus tomēr pasūta pašas lielās ķīmisko vielu un plašpatēriņa kosmētikas ražotāju kompānijas, cenšoties apgalvot, ka ķīmisko vielu lietošana tādā un tādā produktā neko nekaitē.
Tajā pašā laikā mēs ļoti labi redzam, ka eco, bio un natural ir grandiozu naudu nesoši brendi un uz to pārorientējas daudzas kompānijas, tajā pašā laikā neizejot atbilstošu produkcijas sertifikāciju. Dažreiz prātīgāk ir tā vietā, lai pirktu ekvivalentu eco produktu, meklēt, kā aizvietot vajadzīgo lietu ar dabas līdzekļiem, vai alternatīvu, kas nemaksā neko. Domāju, ka būtiskākā misija katram pašam ir akli nepirkt visu, kas stāv veikalu plauktos, bet padomāt loģiski, vai nepieciešamība pēc tā konkrētā produkta atsver risku, kas var draudēt veselībai, labsajūtai un dzīvībai galu galā.
Grāmatas auditorija ir amerikāņi un tas ari jaušams tekstā un autores valodā. Bieži vien visas vielas, kas, autoresprāt, ir ķīmiskās, tiek sauktas par toksiskām vai kaitīgām, neiedziļinoties atšķirībās. Pats “labākais” šajā visā ir autores stāsts par organisma “iztīrīšanu” no kaitīgām vielām, kas, maigi sakot, nevieš uzticību. Tā kā ik pēc dažām lpp tiek uzsvērts, ka kaitīgas vielas tik uzkrājas un uzkrājas organismā, līdz rodas iespaids, ka organisms beigu beigās ir viena liela ķīmisko vielu krātuve un vispār brīnums, ka mēs vēl spējam funkcionēt kaut cik normāli! Nē, nu iespējams, ka labāk der pārspīlēt, lai cilvēkiem liktu aizdomāties, taču aprakstītais fakts, ka autore dzērusi kaut kādus nez kur dabūtus brīnumpilienus, kas attīra organismu no smagajiem metāliem, man jau radīja aizdomas, ka to nevar pamatot ar nopietniem pētījumiem. Papētot informāciju tālāk, tā arī izrādījās (saite). Apkārt ir tik daudz informācijas, ka brīžiem šķiet, ka pašam jākļūst par ārstu vai pētnieku, lai vispār spētu izprast, kas ir taisnība un kas nav.
Varu šo grāmatu ieteikt tikai, lai izprastu tās jomas un tos sadzīvē izmantojamos ķīmisko līdzekļus, kas rada ietekmi uz mūsu veselību un tad pašiem meklēt iespējas šo jomu sakārtot. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu dzīve nebūs iespējama bez sintētisko ķīmisko vielu klātbūtnes un ar to ir jārēķinās. Mūsu uzdevums varētu būt pēc iespējas samazināt šo vielu avotus un to daudzumu sev apkārt.
Man ārkārtīgi patika Bena Goldeikra grāmata „Sliktā zinātne”, kas palīdz saprast lietu patieso kārtību zinātnes un patēriņa pasaulē un māca kritiski pieiet jebkurai “zinātniski” pasniegtai informācijai veselības, uztura un medicīnas jomā. Slaveno “Ķīnas pētījumu” neesmu lasījusi, bet varētu pamēģināt.