Bīstamās pasakas: Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās”

Jau kopš agras bērnības esmu liela fantāzijas žanra mīļotāja un nekad nelaižu garām iespēju iepazīt jaunas fantāzijas pasaules.  Par poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska grāmatu “Pēdējā vēlēšanās” nejauši uzzināju kādā grāmatu blogā un pēc tam tikpat nejauši (vai jauši?) nāca ziņa, ka Zvaigzne ABC izdevusi tieši šo autora grāmatu. Gandrīz neko nezinot par saturu un autora citiem darbiem, ar skubu ķēros klāt svaigajam fantāzijas kumosam, ko dzīvē iepriekš nebiju baudījusi, atverot vardarbīgās noskaņās ieturēto grāmatas vāku un iekļūstot jaunā fantāzijas pasaulē, vienlaikus valdzinošā un bīstamā, baisā un intriģējošā, aizraujošā un nežēlīgā.

Sapkovska grāmatu sāgas centrālais varonis ir Rīvijas Geralts – raganis, kurš ir īpaši audzināts un skolots burvis/cilvēks/mutants, lai veiktu sev nolemto dzīves uzdevumu – iznīdēt mošķus un briesmoņus, kuru ir pilna pasaule. Bruņojies ar zobeniem, cinisku humora izjūtu, precizitāti un sūrās dzīves gaitā izkoptu goda kodeksu, Geralts ir klejotājs un cīnītājs, kuram māju nav nekur un visur. Geralta darbs ir uzņemties dažādus uzdevumus un cīnīties ar visvisādiem mošķēniem, kuri mīt purvos, mežos, pamestās karaļpilīs, ciemos – strigas, vampīri, par briesmoņiem nolādēti un pārvērsti cilvēki, džini, kikimoras, troļļi, skarpiji. Ir daudz cīņas ainu un vardarbības, bet tas pieder pie grāmatā risinātā stāsta.

Ragaņa piedzīvojumos lasītājs atpazīs bērnības pasakas par pudelē iesprostoto džinu un trīs vēlēšanām, par Sniegbaltīti un septiņiem rūķišiem, par skaistuli un briesmoni, par noburto karaļmeitu. Tikai šīs pasakas tāpat kā dzīve nes sev līdzi rūgtumu, pārestības un neizskaistinātu realitāti. Jo Sarkangalvīte ir pamātes ienīsta lielceļu laupītāja un slepkavnieku bandas locekle, džins mēģina nogalēt to, kas atvēris pudeli, noburtā karaļmeita ēd cilvēkus un principā nav iespējams īpaši apskaust ragaņa ne visai tīro un patīkamo nodarbošanos.

Geralta fantāzijas pasaule ir tāda viduslaicīgi tumsonīga, burvestību un visādu radību pilna, iespējams, tāda, kurā šķiet, esi nokļuvis nepareizā, sagrozītā sapnī, no kura gribas ātrāk pamosties, bet trakākais ir tas, ka šajā pasaulē notiekošais šķiet reālāks par pasakām un ka varbūt līdz šim dzirdētās izskaistinātās pasakas ir bijušas aizmālētas un pārveidotas, lai liktos tīkamākas un maigākas.

Geralts ir tāds savdabīgs tēls – ēterisks, drūmu domu un nostaļģijas par aizgājušajiem laikiem pārņemts.  Dzīves burzīts un mētāts, Geralts satiek mīlestību daiļas, bet dvēseliski salauztas burves izskatā, iepazīst draudzību, savu līdzcilvēku muļķību, alkatību un ļaunumu, ierauga cilvēcīgo briesmoņos un derdzīgo cilvēkos. Par Geralta piedzīvoto es labprāt lasītu arī citos Sapkovska darbos, jo “Pēdējā vēlēšanās” ir tikai viens no ragaņa sāgas stāstu krājumiem un romāniem.

Tēli, kas man vairāk palikuši atmiņā, izņemot pašu Geraltu, ir viņa padumjais draugs dziedonis Ugunspuķe, kura džinam izteiktās abas vēlēšanās, raustoties smieklos, gribas pārlasīt vēl un vēl. Lielisks un asprātīgs ir cieminiekus terorizējošais velns, nešpetna un kareivīga ir Geralta sirdī iekritusī burve Jenefera.

Jāsaka, ka Sapkovska fantāzijas pasaule nedaudz atgādina Kornēlijas Funkes “Rekless. Spoguļpasauli” , kurā arī īpaši radīta tumši baisīga, bet savādi pievilcīga fantāzijas pasaules noskaņa mijas ar pazīstamu pasaku elementiem.

“Pēdējā vēlēšanās” būs grāmata, ko atstāšu uz palikšanu savā grāmatplauktā līdzās citiem jau iepazītiem fantāzijas stāstiem ar domu pārlasīt vēlreiz vai vienkārši saglabāt kā vienu no darbiem, kurus vērts atcerēties.

Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”, no poļu valodas tulkojis Māris Salējs. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.