Mūžs laikmeta garumā

Lai arī esmu vairākas reizes pārlasījusi praktiski visus izdotos Agatas Kristi detktīvromānus un savā kolekcijā kā pele savilkusi ap 50 viņas darbu, visbiezākā grāmata līdz šim bija palikusi ārpus mana redzesloka – Agatas Kristi pašas sarakstīta biogrāfija “Mana dzīve”, kas apgāda “Daugava” paspārnē izdots 2005.gadā.  Ķēros klāt, lai vairāk kā 500 lappušu garumā uzzinātu, kāda bija sieviete, kura nekad mūžā nesapņoja, ka vakariņos ar Anglijas karalieni, kļūs par angļu literatūras detektīvžanra “pirmo lēdiju”, tiks pie sava pudeļdeguņa auto “Morris Cowley” un sarakstīs detektīvlugu “Peļu slazds”, kas ieies teātru vēsturē kā visilgāk spēlētā luga (no 1952.gada līdz pat šim brīdim to joprojām uzved Londonā).  Vai visus šos sasniegumus varēja paredzēt mazā meitene, kas uzauga skaistā Anglijas muižā Ešfīldā, vecāku lolota, aprūpēta, bērnības fantāziju apņemta, tomēr nejuzdamās īpaši talantīga vai apdāvināta? 

Agatas dzīvesstāsts no 1890. līdz 1976.gadam sniedz brīnišķīgu un aizraujošu ieskatu veselā laikmetā, sākot no vēlīnā Viktorijas perioda, kad  dāmām joprojām nācās valkāt līdz zodam pogājamas kleitas un, nedod Dievs, nejauši atklāt apskatei potītes viesību vai pastaigas laikā, līdz pat uzskatos, modē un dzivesveidā arvien vaļīgākajam modernajam pēckaru periodam un mūsdienām. Par mūsdienām un to dzīvesveidu gan Agata neko daudz neraksta, vien piemin tā laika būtiskākos tehnoloģiskos sasniegumus – automašīnu parādīšanos un aviolidojumu ēras sākšanos, droši vien tāpēc, ka viņa tomēr pārstāvēja veco paaudzi, kura labāk turējās pie jau pazīstamām lietām, piemēram, Agatai daudz labāk patika pārvietoties ar vilcienu, nevis ar lidmašīnu.

Grāmatu es ar interesi izrāvu burtiski piecu dienu laikā, jo tā sniedza ārkārtīgi daudz informācijas attiecībā uz tā laika angļu sabiedrību kā arī lieliski parādīja pašas Agatas aizraujošo dzīvesceļu un raksturu. Mani sajūsmināja 20.gadsimta sākuma angļu pludmaļu braucamrīki – kabīnes, kas bija paredzētas sievietēm, lai pārģērbtos rišainajā peldkostīmā (kas, protams, nosedza visu augumu) un pa tiešo ielīstu ūdenī. Tāpat ir fascinējoši lasīt par to, kā Agata ar pirmo vīru Ārčiju kopdzīves sākumā nebija turīgi, meklēja lētāku mitekli un iespējas piepelnīties, tomēr varēja atļauties aukli un istabmeitu. Bet pēc attiecīgā laika standartiem tā skaitījās dzīves nepieciešamība.

Smaidu izraisīja Agatas vecāko ģimenes sieviešu – vecmāmiņas un krustvecmāmiņas uzskati (un tādi tolaik valdīja visā sabiedrībā), ka angļu lēdijai ir jābūt bālai, nevarīgai, ar trauslu veselību un pēc izskata tādai, kura drīz atstieps kājas no diloņa. Labais tonis bija apgalvot, ka jaunībā neviens neticējis, ka dāma nodzīvos līdz briedumam, kaut gan realitātē abas vecmāmiņas nodzīvoja līdz 92 un 86 gadu vecumam, nebūdamas ne trauslas, ne vārgas, bet spēcīgas, korpulentas kundzītes, kuras vadīja saimniecību, izrīkoja kalpotājus, ieviesa mājās kārtību, rūpējās par ciemiņiem, aprūpēja grūtdieņus, pa starpai vēl izšuva, mācījās sievietēm noderīgas prasmes, adīja vestes pensionētiem ģenerāļiem un rīkoja viesības. Un par trauslumu nevarēja būt ne runas, ņemot vērā, ēdienu kalnus, kas tolaik tika patērēti ik dienu un ar kuriem nevar salīdzināt mūsdienu pieticīgās maltītes. Tolaik katrā parastā ēdienreizē galdā tika celti vismaz pieci ēdieni- cepti tītari, vārīta mēle, omāri, sieri, pudiņi, kūkas, ievārījuma pīrāgi u.c. Un tas vidēji turīgā ģimenē.

Agatas Kristi autobiogrāfija varētu būt iedrošinoša arī jaunajiem autoriem, kuri domā, ka nekad nekļūs par profesionāliem rakstniekiem, jo jūt nedrošību, nespēj izdomāt sižetu, ir nonākuši strupceļā vai vienkārši nespēj saņemties un iesākt. Pirmais Agatas Kristi detektīvromāns “Noslēpumainā slepkavība Stailzā” tika noraidīts trīs vai četras reizes, līdz to publicēja izdevniecība, kurā strādāja Agatas vīra paziņa. Pati Agata sevi neuzskatīja par profesionālu rakstnieci, daļēji rakstīja savam priekam, daļēji, lai gūtu līdzekļus un vēlāk jau rakstīšana kļuva par dzīvesveidu. Viņai sagādāja grūtības katras jaunas grāmatas iesākšana un ne vienmēr pabeigtā grāmata pilnībā apmierināja. Pārlasot detektīvstāstus n-to reizi, mani joprojām fascinē autores spēja veidot oriģinālus sižetus un samezglot nozieguma motīvus un pierādījumus tā, ka atrisinājums vienmēr ir pārsteigums.

Pati Agatas dzīve ir kā piedzīvojumu romāns, kurā ir viss, kas nepieciešams lasītāja izklaidei – priekpilna bērnība,  divas laulības, kari un slimības, dzīves triecieni un eksotiski ceļojumi, rakstnieces karjera, bagātība, mīlestība un laimīgas beigas.

Un nobeigumā, ņemsim vērā Viktorijas laikmeta pamācību, ko bērnībā nācās dzirdēt arī Agatai: “Ja dodies ceļojumā ar vilcienu, tad uzvelc tīru apakšveļu, jo var notikt nelaimes gadījums!”