Sākoties rudenīgajam septembrim, grāmatu blogeru vidū uzvirmojusi jauna akcija- uzrakstīt pēdējo piecu lasīto grāmatu pašus pirmos teikumus un nodot stafeti tālāk. Šo interesanto ķēdīti aizsāka Inga Pizāne-Dilba, savukārt pateicoties Sofijai Darkai no Tējtasītes bloga esmu tikusi pie stafetes kociņa. Pašai bija interesanti pievērst uzmanību tieši pirmajam grāmatas teikumam un pie sevis padomāt, vai no malas tas ir pietiekami intriģējošs, lai spētu piesaistīt lasītāju. Kas zina! Šobrīd man iestājusies tāda ekspedīciju/ekstrēmu piedzīvojumu grāmatu epopeja, tāpēc divas grāmatas ir no šī lauciņa.
Manu pēdējo piecu lasīto grāmatu pirmie teikumi:
1996.gada martā naksnīgajās debesīs virs Himalajiem parādījās kāda zvaigzne, kāda sveša un neiederīga zvaigzne.
A.Bukrejevs, G. Vestons de Volts “KĀPIENS. Everests: godkāre un traģēdija”
Pavēle atstāt kuģi tika dota piecos pēcpusdienā.
Alfreds Lānsings “IZTURĪBA. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku garīgā un fiziskā izturība ir bezgalīga”
Tajā dienā, kad pasaule saņēma pirmo tālruņa zvanu no debesīm, Tesa Refertija izsaiņoja tējas maisiņu kārbu.
Mičs Alboms “PIRMAIS ZVANS NO DEBESĪM”
Ņujorka ir varena pilsēta, rēgaina, neticama, skaista un katrā ziņā ļoti gleznieciska.
Anšlavs Eglītis “KARUSELIS”
No Francijas steigšus vien biju pārcēlies uz Londonu, lai meklētu pavalstniecību, jo rādījās, ka mana zeme tiks ierauta karā Vācijas pusē.