Piedzīvojums Apalaču kalnos: Bils Braisons “Skarbās takas vilinājums”

Šerilas Streidas biogrāfiskā darba “Mežone” iespaidā radās vēlme pievērsties vēl kādai grāmatai, kurā būtu aprakstīts pārgājiens savvaļā un mežonīgos apvidos. Tā nu manā redzeslokā (pēc Marii ieteikuma) nonāca man jau zināmā amerikāņu rakstnieka Bila Braisona grāmata “Skarbās takas vilinājums”, kurā autors asprātīgā, taču tajā pašā laikā saturīgā veidā apraksta savu pieredzi, nostaigājot apmēram 800 jūdzes pa mežaino un pirmatnējo Apalaču  kalnu taku Amerikā. 

Apalaču kalnu taka stiepjas gar Amerikas austrumu piekrasti, savā ceļā šķērsodama četrpadsmit ASV štatus, tās garums kopumā ir vairāk kā 3000 km (2100 jūdzes). Bils Braisons  nolemj nostaigāt Apalaču kalnu taku, pirmkārt, lai atgūtu formu, otrkārt, lai iepazītu vienu no bagātīgākajiem mūžamežu apgabaliem, kādi sastopami  mērenajā joslā, un treškārt, bet ne mazsvarīgāk, lai būtu ar ko palielīties vīru pulkā krodziņā. Bilam par brīnumu, viņam pievienojas sens jaunības dienu draugs Stīvens Kacs, kaut mēreni aptaukojies, laisks un turklāt vēl stipri tendēts uz bulciņām un ēšanu ik pēc stundas. Abi nav raduši pie smagām fiziskām aktivitātēm, un grāmatas sākumā pie sevis nodomāju – nu, nu, kā tad viņiem ies. Taču tas fakts, ka par pārgājienu sarakstīta grāmata, liecina, ka abi, lai cik idiotiski reizēm izrīkotos un lai cik nepieraduši pie fiziskām aktivitātēm būtu, tomēr kaut vai daļu no kalnu takas ir veikuši.

Protams, ka abiem ceļotājiem viegli neiet, jo uz takas tiek piedzīvots itin viss, kas vien var atgadīties esot savvaļā – karstums, aukstums, sausums, slapjums, moskītu bari, migla, puteņi, meža dzīvnieki un kaitinoši ceļotāji. Bila Braisona stāstījums ir visnotaļ asprātīgs un lieliska humora pilns. Mani ļoti uzjautrināja  Braisona aprakstītā pirmsceļojuma iepirkšanās, kā arī abu ceļotāju mugursomu kravāšanas metodes un Bila ceļabiedra Stīvena izdarības, piemēram, vēloties atbrīvoties no smagumiem, aizmest prom daļu no mugursomas satura, un tas nekas, ka tās ir pašas nepieciešamākās lietas. Lai arī kopumā rakstīdams jautrā un vieglā manierē, Bils Braisons neuzbāzīgā veidā atklāj interesantu informāciju par pašu takas izveidi, par Apalaču kalnu rašanos, plašajiem mežiem un to apdraudējumiem, dzīvnieku valsti, vides problēmām un lāču uzbrukumiem, kā arī par tuvumā esošām uzmanības vērtām apdzīvotām vietām, piemēram, mazo pamesto, dūmu apdvesto spoku pilsētiņu Centrāliju, zem kuras pazemē jau vairāk 30 gadus deg antracīta slānis.

Paskat, kas man te ir, – viņš teica un noliecās pie papīra turzas, kas atradās viņam pie kājām, un izņēma no turienes rozā sieviešu apakšbikses, kuras patiešām varēja saukt par ietilpīgām. – Taisos tās viņai uzdāvināt. Saproti – humora pēc. Pacēlu bikses izstieptās rokās. Tās patiešām bija gigantiska izmēra. – Ja viņai nepatiks, tās noderēs mums par zemes pārsegu.

Grāmata ir bagātīgs uzziņu materiāls apvienojumā ar  saistošu stāstījumu par pārgājienu vienā no skaistākajiem un daudzveidīgākajiem dabas apvidiem Amerikā. Uz beigām gan stāstījums šķiet mazliet saraustīts, jo Braisons veselu sezonu viens pats bez Kaca izstaigā vienas dienas garus posmus pa Apalaču kalnu taku, taču tas it nemaz nemazina grāmatas vērtību un sniegto prieku.

Devos pēc Kaca un aiz piedurknes atvilku viņu sev līdzi. Parādīju viņam karti. – Jā, nu un kas? – Kacam nepatika mīklas. – Paskaties uz karti un tad uz posmu, ko esam nogājuši. Viņš skatījās vēl un vēlreiz. Vēroju, kā izstiepjas viņa seja. – Jēziņ, – viņš beidzot izdvesa un pagriezās pret mani. – Mēs nekur neesam tikuši.  – Viss, ko bijām darījuši un pieredzējuši, – visi cīniņi un pūles, lietus, kalni, riebīgās apnicīgās nūdeles, puteņi, garlaicīgie vakari ar Mēriju Ellenu, bezgalīgās, nogurdinošās, pa solītim salasītās jūdzes – tas viss bija pārvērties nieka divās collās.

Grāmata noteikti patiks dabas, ceļojumu un laba humora mīļotājiem.

Latviešu valodā izdoti arī citi  Braisona darbi  “Īsi stāsti gandrīz par visu” (atsauksme) un “MĀJĀS. Īsa privātās dzīves vēsture”.